Esmu uzkārusies jau kopš pēdējās terapijas reizes. Nu jau ir 12 dienas. Bija arī labs "atkāršanās" moments svētdien, jo sestdienas vakarā noskaidroju, kāpēc ir uzkāriens. Bet svētdienas vakarā neaizgāju gulēt, bet ielīdu Netflix un pirmdiena vispār norakstīta. Nevar teikt, ka šodiena dikti laba, bet nu ir vairāk... prāta skaidrības.

Un atkal secinu, ka VAJAG pierakstīt. Gribas atgriezties atpakaļ uz pēdējo sesiju, bet es jūtu, ka kaut ko jau esmu aizmirsusi. Un tā vien šķiet svarīgu. Kādu no atziņām. Jebkurā gadījumā - jau pirms tam bija trauksme, es biju negulējusi, jo naktī skatījos lekcijas, kuras noprokrastinēju ātrāk skatīties. No sākuma smiltīs nekas nelikās. Tad uztaisīju norobežojumu un kaudzi vidū. Kaut kas paslēpts. Ieliku tur vidū paslēptu skeletiņa figūru. To pašu, kas gribēja komunicēt ar budu. Un te ir kaut kas pazudis. Pie kādas atziņas es nonācu? Ā! Neatceros vai tā bija šī reize vai iepriekš, bet es pastāstīju to par savu vienatnes baismīgumu. Ka es vienatnē jūtos, ka ir kaut kas baismīgs. Un mēs nonācām pie tās atziņas, ka tās "atmiņas", ka esmu kā zīdainis viens pats, neviens nenāk, ir baismīgi bijis. Un tā ir pirmsverbaizācijas trauma. Man ir pārliecība, ka es esmu bijusi vairākkārt "pamesta" vienatnē. Bet mazliet neiet kopā ar to ko zinu - mamma ir ļoti rūpīga un gādīga. Bet varbūt kaut kas kaut kas, pāris reizes tā ir gadījies, turklāt iespējamā pēcdzemdību depresija!

--------
turpinu nākamajā dienā. Atkal nakts ar Netflix. Vismaz tas burvīgais seriāls beidzās. 13 dienas, kopš uzkārusies.

Bet jā, šajā terapijas reizē palika vēl laiks uz beigām un sataisīju vēl vienu smilšu bildi. Kā resursu sev. Vismaz tas bija uzstādījums. Un bija labi, sajutos tādā maigā zīdainiskā neaizsargātībā, bet tajā pašā laikā drošībā. Tāda smalka enerģija. Bilde vispār ļoti smuka - pa vidu skeletiņš guļ tādā kā gultiņā, apkārt stikla bumbiņas un izrotāts, no vienas puses mazais buda ar ziediem, no otras fēnikss ar drupām un zelta piramīdu. Viss ļoti jauki, bet kā liekas, šī bilde arī nogrāva mazliet. Tieši aspekts, ka fēnikss ir drupu pusē. Sestdien atradu šos punktus, kāpēc tas ir "slikti":
* jo drupas simbolizē ktk konkrētu, kas nesaistās ar mātišķumu;
* tāpēc, ka šis mātes simbols ir nostājies tajā pusē, pret kuru sākumā bija pret;
* tāpēc, ka drupas man liekas kaut kas pagājis, kas vairs nav aktuāli.

Tagad interesantais ir tas, ka fēnikss kā putns, kurš atdzimst no pelniem, pārdzimšanas simbols, ļoti gan saistās ar drupām. Varbūt drupām arī vajag pārdzimšanu kā fēniksam un velti es mēģinu to norakstīt no sevis nost. Dalīšana pusēs... nopietni? Es saprotu, ka zemapziņai tas liekas arguments un joprojām ir dalīšana pusēs, bet ar prātu tiešām ir tāds "nopietni??". Fēnikss arī man nesaistās ar mātišķumu, un? Man mana māte nesaistās ar mātišķumu, arī visai nederīgs... arguments.

Bet tas viss ir skatoties no prāta puses. Tas, ka ar prātu es spēju to ātri apstrādāt, tas nenozīmē, ka notiek dziļāka apstrāde, kaut vai emociju līmenī. Dziļāka pieņemšana tā uz 30%, vispār vakar bija vairāk. Šķiet nebija labi pretnostatīt prātu un emocijas un atļaut prātam kritizēt šos "sliktos" aspektus. Bet doma, ka drupām arī vajag pārdzimšanu ir vērtīga. Un godīgi sakot arī to, ka nevajag dalīt pusēs arī, tikai es izteicos pārāk nicinoši. Un māte kā fēnikss ir mātišķs simbols, vismaz tajā iekšējā aktīvā un ugunīgā aizstāvēšanā. Tas protams, neatbilst manai mātei, bet es te kopju iekšējo māti, ja! Un varbūt māte/mātišķums arī ir par drupām. Kaut kas, kas noveco. Nav viegli pieņemt vecāku novecošanu. Un kļūst arvien... nenozīmīgāks?

Padarbojos. Tagad tā uz bailīgiem 80%. Būs labi.