A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2020-12-05 21:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Ir kaut kāds smagais posms iestājies. Es jūtos smagi un manam izaugsmes procesam neba nu gluži pazudis draivs mesties uz priekšu, bet drīzāk gan pārāk smagi viss un daudz un velk uz leju. Es pat nezinu, kas ir tas smagums, kas mani nomāc. Vientulība? Jā, šī ir smaga vientulība. Tā nav smacējoša vai žēlabas radoša, tā ir tāda pa pusei pieņemta un izvēlēta. Pa pusei, jo es, labprāt, izvēlētos ko citu, bet es nezinu vai ir lemts. Vai es māku. Un galu galā vai tādi cilvēki ir. Un tas velk pie zemes. Varbūt arī šī neziņa - cīnīties vai pieņemt. (Atbilde vienmēr ir pieņemt, bet reizēm tas nav izdarāms uzreiz. Pieņemot ir vairāk mainības iespējams, it īpaši maģiskās.)

Arī priekšpēdējā sesija ar Budas bērniņu bija tāda. Pilna vientulības. Bet tā bija ļoti skaista aina - Budas bērniņš, apkārt sētiņa, bet tam apkārt daudz, daudz ziedu. Un jau tajā reizē es aizgāju ar smagumu, bet, šīs ainas izlikšana, man deva tādu labu atvieglojuma sajūtu. Bija arī otra puse ar zelta piramīdu un drupām. Un pie sētas ar Budu gribēja draudzēties skeletiņš, bet Buda viņu neredzēja. Nu lūk, aina bezgala skaista, bet jau tad likās, ka vientuļa. Bet tajā pašā laikā ļoti aizgāja runa, ka man nevajag žēlošanu un depresīvisma projicēšanu uz manis, ko daži vīrieši ir mēģinājuši darīt. Tas mani, ja nesadusmo, tad atgrūž noteikti. Jo no vienas puses man skatoties uz to ainu rodas tādas skumjas un žēlošana, kas nav adekvāta. Nāk prātā šis kaķītis. Viņam viss ir labi! No mūsu skatu punkta un "zinot labāk", protams, var pārdzīvot, bet tas ir ļoti nevietā! Un tādi paši iebildumi man radās, kad es gribēju pārdzīvot par Budas vientulību. Un tādi man rodas, kad mani mēģina žēlot vai projicēt savas bēdas uz manis. Un varbūt tāpēc tāda sēta. Lai sargātos no tā. Un varbūt sētas ir par daudz, bet reizēm tas arī ir veids kā iemācās robežas - uzliekot tās pārspīlētas. Nu lūk! Bet Budas bērniņš meditē un tiecas uz garīgumu, no viņa skatu punkta dzīve ir tīri laba. Pat ja bērnība ir bijusi vientuļa, tas ir kā tas ir. Pat ja citi atrod šajā situācijā nelaimi, lai jau, no tā mūžība nemainīsies.

Jā, bērnība man bija vientuļa. Man joprojām sprāgst smadzene no tā, ka man sākumskolas un lielākoties pamatskolas laikā nebija draugu. (Un ejiet dirst jūs "jā, saprotu kā tas ir man arī bija tikai viens draugs", nē, jūs nesaprotat, tas ir 100% vairāk nekā neviens.) Turklāt kaimiņu puika, ar kuru draudzējāmies, sākot iet skolā, mani iegrūda reiz grāvī. Še tev pirmskolas draudzība! Mamma šajā laikā arī bija lielākoties tālu prom. Un jā, bērnības vientulība ir tā, kas ir vēl jāpieņem.

Tagadnes vientulība, par kuru es jau esmu īdējusi, šobrīd mani it nemaz nesatrauc. Es jūtos labi. It is what it is. Un es strādāju pie tā, lai tas mainītos.

Nākotnes vientulība gan ir cits aspekts. Man ir sajūta, ka garīguma dimensijā es kļūstu arvien tālāka no visiem citiem. Tā vizualizācija ir tāda, ka ir centrs, kur ir daudz cilvēki, tie ir tuvi un līdzīgi savos garīgajos redzējumos, bet jo vairāk cilvēks iet apzināti savu ceļu, jo vairāk meklē, jo tālāk no šī centra viņš iet. Ir arī citi tādi, ir tāds izkliedēts sadalījums - jo tālāk no centra, jo tālāk viens no otra ir cilvēki savā starpā un attiecīgi viņi ir atšķirīgākās vietās, viņu garīgums atšķiras. Un būtiski. Lūk, un man ir sajūta, ka es attālinos arvien vairāk no centra un citiem cilvēkiem. Un man "tuvākie" cilvēki tāpat ir tālu un viņi ir daudz atšķirīgāki no manis būtiskās lietās, jo mēs esam dažādās vietās. Tas,ko es mēģinu pateikt - ne tikai cilvēku ir grūtāk satikt, bet vēl grūtāk ir satikt cilvēku, ar kuru sakritīs. Nezinu, varbūt mana vīzija ir nepatiesa, bet es baidos, ka tā arī ir, ka nebūs vairs cilvēku ar kuriem sapas, jo 20 gados pietika ar filmu vakariem kojās vai dzīvošanu blakus istabās lai būtu labākie draugi. Tagad filmas vien nebūs par pamatu sapasēšanai. Un to aspektu ir kļuvis vairāk un kļuvuši sarežģītāki. Un kur nu vēl vīru! Jā varbūt prasības par augstu. Bet jebkurā gadījumā no sava garīgā ceļa es netaisos atteikties, to es toč esmu izvēlējusies. Es varbūt vēl līdz galam neesmu samierinājusies, ka man nebūs cilvēki, ar kuriem sapas pa šo tēmu, ka varbūt būs vientulība.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?