Šodiena sākās lieliski. Piecēlos uzreiz pēc pamošanās (pretēji tam kā darīju pēdējo nedēļu - vāļājos gultā vismaz stundu), kafija, darāmo lietu plāns, duša, uzēdu banānu un ķēros pie sienas pārkrāsošanas, ar atlikušo krāsu pārkrāsoju vienu kastīti un tad... un tad man iestājās klemme un neko prātīgu nepadarīju. Un kad es saku, ka neko prātīgu, tad es tiešām to domāju, ka nejēdzīgi nosists laiks. Būtu tas vismaz iztērēts kvalitatīvai atpūtai! Grāmatas jau pāris dienas neesmu lasījusi.

Kas nogāja greizi? Varbūt jautājums, kas bija pareizi, ka pirmā dienas puse bija ļoti laba? Jo pēdējā laikā tas ir retums. Esmu reizēm manījusi, ka kāda seriāla nobindžošana iedarbojas labvēlīgi. Varbūt tas. Notiek tāds kā resets smadzenēs jo stundām ir bijusi "atpūta". Un tad varbūt nevis kas nogāja greizi, bet gluži tas, ka viss atgriezās vecajās sliedēs. Mjā, tad aktuālais jautājums ir pavisam cits - kā sevi pārlikt uz pareizajām sliedēm? Vēlms ātrāku metodi, ka nobindžot sezonu seriālim. Jāpiebilst, ka tad uzreiz prasās pēc definējuma, kas ir pareizās sliedes un kas vecās. Vecās sliedes ir iekšējs sastingums, izvairīšanās, drošības un komforta meklējums caur... nenozīmīgām lietām, jo lietas, kuras ir nozīmīgas ir kaut kādu mazu fona trauksmi radošas. Parūpēšanās par sevi (ēdiens, tēja, tualete, vides sakārtošana un iekārtošana, atpūta un hobiji) ir nozīmīga. Darbs nav nozīmīgs, mācības ir ĻOTI nozīmīgas. Būt laikā ir nozīmīgi. Komunikācija ar cilvēkiem var būt gan nozīmīga, gan nenozīmīga. Pareizās sliedes ir nozīmīgu lietu darīšana vairumā. Var mazliet arī nenozīmīgo, bet tas nav stundām ilgi. Vai pareizās sliedes tad ir ar to fona trauksmi? Vai pareizās sliedes ir vienas vai vairākas? Kāpēc es vispār uz šo skatos tik melnbalti, ja ir tik daudz dažādu variantu? Atvainojos, man smadzene kaut kur pa ceļam iztecēja.

Bet vienkāršības labad var arī dalīt tik prasti, tīri, lai vieglāk izmantojami būtu. Mans nevēlamais stāvoklis ir sastingums, kur mēdz pazust stundām un dienām vērtīgā laika. Vēlamais stāvoklis? Es spēju izvērtēt situāciju un darīt visvairāk vajadzīgo. Vo! Šis izklausās pēc nekonkrētības, bet ir gluži otrādi - tas ietver būtisku apzināšanos par esošo situāciju un spēj piedāvāt nevis to, kas "jādara", bet to, ko man tajā brīdī vajag. Reizēm tā ir atpūta, reizēm pieķeršanās savu iekšējo lietu risināšanai, reizēm nomierināšanās tehnikas, reizēm, ja viss jau ir salīdzinoši labi, ķeršanās klāt darāmajam vai apstākļu radīšana, lai darāmais būtu patīkamāk. Kā precīzāk aprakstīt vēlamā stāvokļa aspektus? Pirmkārt - apzināšanās. Otrkārt - labestība (kindness). Noteikta virzība. (Man nepatīk vārds mērķtiecīgums, pārāk šaurs.) Un tad es pat nezinu vai vairs ir jāpiemin kaut kāda veida miers, tāds rimts un plūstošs. Hmm.. laikam nevajag to atsevišķi, jo tas ir viens no pamatuzdevumiem. Pierakstīšu. Arī iepīšu tajā uzdevumā, ko (neveiksmīgi) mēģinu pildīt, kas izpīpēts stresa vadības kursam. Viss ir labi izdomāts, tagad tik pielietot.