man vienmēr ir licies dīvains šis 'whatabaoutisms', kad kādam pasaki, ka nevēlies neko dzirdēt par Krieviju, bet tev simto reizi atgādina par to, cik viņiem ir daudz vairāk spilgtu kultūras personu nekā LV, cik viņu valoda ir bagātāka nekā latviešu, utml. diezgan loģiski, ka no 146 miljonu nācijas ir vairāk starptautisku zvaigžņu nekā no nepilnu 2 miljonu nācijas, bet cik var visu šo imperiālismu un agresiju 'piesegt' ar kaut kādiem atsevišķiem talantīgiem, it kā liberāliem indivīdiem, par kuriem arī nevari būt pārliecināts, ka viņi nav tādi paši slēptie putinisti. turklāt mums mūsdienās ir pieejama gandrīz visas pasaules kultūra, literatūra, mūzika, filmas, nesaprotu, kāpēc man vajadzētu apzināti izvēlēties kaut ko no Krievijas, it sevišķi, ja mani tas specifiski neinteresē. tāpēc ka man kā liberālim jābūt daudzveidīgam un visu pieņemošam pat tad, ja no otras puses signāls ir nepārprotams - mēs jūs iznīcinātu, ja vien tas būtu nedaudz vienkāršāk?
mani gan interesē un es negribu šo plaisu, bet ja Krievijas kultūru marķē kā militārās varas paplašinājumu (kā tas konkrēti šajā rakstā tiek darīts), tad tās patērēšana kļūst par jā/nē situāciju. Ko radījuši paši boikotējamie.
ja neinteresē, tad nav ko. es domāju gadījumos, ja kaut kas no krievijas mākslas/kultūras interesē, tad aizvērt acis un izlikties, ka tas neeksistē, nav diez ko prātīgi.
Norobežošanās, manuprāt, nav izlikšanās. Drīzāk pašaizsardzības mehānisms, veselīgāks nekā rusofobija. Ja interesējošās lietas apkarina ar man svešām, kaitnieciskām vērtībām, nevaru atvairīt negatīvas asociācijas; tāpat kā nespētu pirkt preces ar klaji rasistisku vai seksistisku mārketingu.