Privāts kantoris dara kā grib, kaut ķoķu moķu liek par šefeni. Vienīgais - nesanāk uztvert ar interesi, tā teikt "intelektuālā autoritāte" noļukusi, lai jau rosās. Gribētos, protams, ka tie, kuriem piķis nav šķērslis, darītu intelektuāli izaicinošas un pradvinutas lietas, ko nevar tie, kam valsts iepirkums uzliek robežu, kā arī, ja jau tāds muzeju dāmiņu štats savākts, tad varētu to kapacitāti slaukt, bet kaut kā neizdodas. Tāds privātgaumes kantorītis, lai jau rosās; skumji tikai, ka Lāce u.c. rokas bučo
skumji, ka privātkantorītis pārpērk kultūras medijus, valsti reprezentējošus pasākumus un visādi citādi iejaucas procesos, kas ilgtermiņā plašākai sabiedrībai veido izpratni par t.s. kultūras vērtībām. Un tiem, kas atļaujas uz to norādīt, daudzas durtiņas aizveras - mēs taču zinām kantorīša ietekmi muzejos, izdevniecībās, nu jau arī Saeimā un Rīgas Domē
"Ilgermiņā", "plašākai sabiedrībai", ēeee, nē, plašākā sabiedrība joprojām mēģina saprast (labākajā gadījumā) Džemmas Skulmes kolaboracionismu un (sliktākajā gadījumā) Kristiana Brektes sejas masku "Spēlmaņu naktī". Agnese Kleina ir bukzīnu tibiņa, viņa ir Mārtiņš Rītiņs, kurš nav sapratis laša vērtību ilgtermiņā.