Es nevaru saprast šo robežu - esmu nogurusi visu laiku justies netalantīga un nepārliecināta par jebko, ko daru. Un es gribētu tādu aklu pašpārliecinātību kā dažiem labiem džekiem kino pasaulē.
Bet kā būt pa vidu?
teica sieviete, kas katru gadu saņem pa kādai nacionāla mēroga balvai...
Bet, ja nopietni - vai tāda pompoza pašreklamēšanās vietā un nevietā palīdz justies iekšējo pārliecinātākai? Droši vien nē. Ceļu uz iekšējo mieru pati nezinu, bet visa šī celebrity kultūras ietekme, kurā galvenā talanta mērvienība ir skaļums un "me-myself-and-i", ir toksiska visiem iesaistītajiem.
Es laikam brīnos par to, ka tie pompozie pašreklamētāji patiešām tam tic un domā, ka ir the best. Tas man laikam skauž - ka tu strādā, strādā, bet visu laiku mokiem pašpārmetumos, šaubām un self-loathing, kamēr tiem tur viss liekas amazing.
Veselīgi būtu tur pa vidu kaut kur atrasties, bet kurš tad domā veselīgi!
Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk redzu korelācijas neizbēgamību starp paškritiku un talantu. Izņēmumi ir reti
Drusku palīdz mēģināt izņemt sevi no vienādojuma, t.i., pieņemt, ka tas bija vakardienas es, kas to izdarīja, gan labo, gan lažīgo, un tā arī par to domāt (vieglāk piedot lažas)
diemžēl LV ļoti reti pietiek ar darbiem, savukārt pārsteidzoši bieži pietiek ar vārdiem bez šiem darbiem.
to, ko es daru profesionāli, un labi daru, to zina ļoti maz cilvēku, principā arī visu ko citu, ko daru, es esmu tikai nesen sākusi arī normāli atrādīt, un par blakus man reiz pateica, ka zb jau tie mani posti, un loģiski, ka zb, bet es pievēru acis un domāju, fuck it, nav mums naudas reklāmai, i can do reklāma. bet tas ir tricky. vispār sev necelt asti un tikt pamanītam diemžēl ir grūtāk kā piekabināt sev skaļu profesijas nosaukumu un maz reālu darbu.
Nevajag jau arī noklusēt - es vairāk domāju to visu ikdienas komunikācijā, atnāc piektdienas vakarā uz bāru un visu laiku klausies ne pārāk interesantu paštīksmināšanos. Ar mani runājot par Blakus, Tu runāji tikai par filmas saturu, nevis sevi :)
Mani defaultā kretinē 'networkings' bāros un atpūtas pasākumos, uz kuriem eju dzert šņabi, klausīties mūziku un runāt bezsakaru.