Nov. 17th, 2018 @ 08:33 pm (no subject)
17. novembris nozīmē, ka vēl tikai mēnesi būšu divdesmitgadniece. Šī doma mani stindzina un skumdina jau vairākus gadus. Zinu, ka muļķīga, zinu, ka smieklīga, jo kas gan vispār ir cipari un tagad viss vēl tikai sāksies, un kopumā viss taču kļūst tikai labāk lielā mērā pateicoties tieši gadu nestajām priekšrocībām, tostarp sevis iepazīšanas pieredzei. Visu to saprotu, bet tas necik nepalīdz sajusties labāk. Iespējams tādēļ, ka tā arī neesmu paspējusi justies "jauna, skaista un traka" (lai gan esmu centusies) un tik daudz kas šķiet nokavēts. Iespējams tādēļ, ka ļoti esmu dzīvojusi ne tā, kā gribētos un (kas traģiskāk) nemaz neesmu apjautusi, kā tieši gribētos. Varbūt tās vienkārši ir neizbēgami skumjas attiecības ar laiku, kuru es spēju redzēt tikai kā pazaudētu.
ieliet
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]nistagms
Date: November 17th, 2018 - 10:33 pm
(ieraksts)
je, es arī gaidu, kad ta sāksies tas jaunības trakums
(ieliet vēl)
[User Picture Icon]
From:[info]krii
Date: November 18th, 2018 - 12:04 pm
(ieraksts)
Nu, es akurāt mazliet pēc trīsdesmit paguvu to jaunību, skaistumu un trakumu. Nebija gan uz ilgu, bet mierinu sevi, ka, iespējams, kvalitatīvāk nekā būtu bijis kādos 18 - 25.
(ieliet vēl)
[User Picture Icon]
From:[info]begemots
Date: November 18th, 2018 - 08:00 pm
(ieraksts)
Pazaudēts tātad neaizpildīts.
(ieliet vēl)
[User Picture Icon]
From:[info]f
Date: November 26th, 2018 - 10:30 am
(ieraksts)
šajās domās tu neesi viena. atliek tikai cerēt, ka nav viss, kas šķietami pagājis, vēl zudis.
(ieliet vēl)