par traku tikai tajā nozīmē, ka laba māksla neilustrē ideoloģiju, tā viņu pārjautā/interpretē/dekonstruē/whatever. Nezinu, kas notiks Hermaņa iestudējumā, bet rodas šaubas par jēgpilnu dialogu ar Velbeka materiālu.
nu, Velbeka gabals tieši pārjautā ideoloģiju (lai gan pārjautājama būtu pati aksioma par to, ka mākslai jāreducējas uz pārjautāšanu, interpretāciju, dekonstrukciju, grieķu un renesanses māksla nav nekāda pārjautāšana, tie ir pasaules modi), kopā ar Hermaņa inherenti pārjautājošo tendenci, tas būs super.
čota vairs nejūtu to pāŗjautājošo tendenci atsevišķos jautājumos
(t.s. klasiskajai mākslai ar ideoloģiju ir pavisam cita veida attiecības, jo tā top ideoloģiju ietvaros, nevis ārpus tām, iepretim mūsdienu/laikmetīgajai mākslai, kas sevi pozicionē kā autonomu refleksiju par dajebko)
varbūt Hermani nemaz neinteresē "laikmetīgā māksla"? kā redzams, Hermani interesē "klasiskā māksla", jo teju visās intervijās viņš ir atzinis, ka mākslā/estētikā viņu interesē tieši skaistais (kas reizēm pārklājas, reizēm nepārklājas ar autonomu refleksiju par x), no laikmetīgā mākslinieka prasot dekonstrukciju, tu jau vēlies politizēt arte pour arte, ko, šķiet, Hermanis arī gribētu iemiesot, tomēr visas pēdējās izrādes Hermanim ir nešaubīgi politiskas. linkotajā intervijā Hermanis tieši aicina pārjautāt, piem., Vācijā valdošo dogmātismu, kas no mākslinieka sagaida kreisumu (vai, vienalga, dekonstrukciju, rietumu opresīvo struktūru atmaskošanu un citu tuftu). arī tā ir pārjautāšana.
Klau, bet vai tāds uzstādījums nav par šerpu? Vai laba māksla ir tik viegli definējama? Tik šaurs norādījums jau pats par sevi ir truls. Es to tev nepārmetu, es pats sevī arī ar to cīnos, arī Hermaņa jautājumā.
tā nav "labas mākslas" definīcija, tas ir drīzāk ļoti lakonisks formulējums maniem priekšstatiem par to, kā mākslai būtu jāmijiedarbojas ar visādiem politiskiem uzstādījumiem in dženeral. Tas nenozīmē, ka nespēju jūsmot par visādiem plakātiskiem socreālismiem citu estētisko kvalitāšu dēļ.
es nemāku šobrīd noformulēt, bet man liekas kaut kāda pretrunīga tava šokēšanās par hermani. šādā formā. es jau arī par viņu šokējos. un domāju, varbūt pat labi - viņš tāds robežpiemērs, pret kuru atskaldīties un pārvērtēt mūsu uzskatus.
joprojām viss, ko no viņa esmu redzējis, ir bijis ļoti labs. bet - es gan daudz ko neesmu redzējis. un nekaitina jau mums viņa izrādes, bet gan izteikumi. un tur atkal aiziet mūžīgais temats.
tur jau tā lieta, ka izteikumi sāk materializēties izrādēs
tas ir jebkura laba mākslinieka uzdevums - nepatikt anticipātoriem, nebūt ērtiem un parocīgiem, turklāt nepatikt tieši tiem, kuri sagaida produkta un izteikumu savstarpējo neatkarību un pārrāvumu (kas vienmēr ir un būs ilūzija), jo tas nodrošinātu ērtu, nepretenciozu mākslas produkta baudīšanu bez mākslinieka "uzmācīgās klātbūtnes".
nav vis, laba mākslinieka uzdevums drīzāk ir būt neatkarīgam no jebkāda veida saistībām, arī no šādas nebūšanas ērtam.
bet, klau, pardon, tu taču neesi ne lasījusi Velbeku, ne redzējusi izrādi, ne?
neesmu vis. Varbūt būs lieliska izrāde bez "nepareizas" propagandas. Ceru, ka tā. Ar "varbūt" arī sākas šis posts. Bet līdzšinējie H. izteikumi un tas, ko zinu par Velbeka grāmatu, liek justies piesardzīgai.
bet tāda spriešana - pēc aptuvenām zināšanām, ir kaut kas tāds, pret ko tu pati protestē, ne?
man šķiet ir acīmredami skaidrs, ka spriežu nevis par neredzētu izrādi, bet konkrētu izvēli