Nu un pateikt to viņiem, nevis Cibiņiem, nav ienācis prātā? Vispār jau neviens nav telepāts, lai uzminētu citu domas;)
un nevajag "bet apvainosies!". Apvainosies vienreiz, kad pateiks, bet liks mierā uz tālāko, nevis kā tagad, kad Tu acīmredzot besies ik reizi;)
ak, ja vien Tu zinātu, ar kādu vainas sajūtu manējie uztver jebkāda veida aizrādījumu :)
Ak, ja vien Tu nedomātu, ka Tu un/vai Tava ģimene ir Unikāli un Otra Neviena Tāda Šai Pasaulē Nav!;DDDD
es jau citās neesmu dzīvojusi, neko nezinu!
Un ar cilvēkiem arī neesi runājusies?;) Ak, pardon, acīmredzot, runāt par ģimenēm un analizēt attiecības, domājot kā tās varētu uzlabot, ir vecākiem cilvēkiem raksturīgi;>
nu protams, šad tad arī pasaku, bet uz tālāko nav "likuši aiz auss" :) un ne vienmēr arī iespēja smuki aizrādīt, piemēram, šodien krustmāte pa telefonu stāsta par to, ka ome vairs nevarot parunāt, kādas viņai strutas pa kurām vietām nāk laukā utt. Tā arī nesapratu, kurā brīdī jāiekrekšķinās
Laikam cits pasacīšanas formāts jāmeklē;D
bet diagnozei piekrītu, es gandrīz vienmēr izvēlos papsihošanu kā vieglāko problēmu "risināšanas" ceļu
Jā, nu diemžēl tā nav risināšana, bet "izklaide";D
aha, protams, protams, jautrība sit augstu vilni
Protams. Risināšana ir tad, kad ir rezultāts, pārējais ir izklaide dvēselei (kurai pamatā ir vienalga laime vai ciešanas, ka tikai emocijas un jūtas pa gaisu;))!
Absurd!
Ir vecāki, par kuru rīcību var tikai pašausmināties cibā un var pat necerēt, ka viņi mainīsies. Apsveicu, ka tev tik izcili padodas dresūra vai arī ir paveicies ar vecākiem, ar kuriem ir iespējams sarunāties!
Khemm, tas izklausīsies visai neticami, bet sarunāties ir iespējams ar katru, kas ir garīgi vesels, ar to es domāju diagnozi, nevis "mani veči ir reāli debīli";) Un tam pamatā ir vecais labais "pamain attieksm"(c), diemžēl to lielākā daļa cilvēku (tajā skaitā es pati) saprot tikai tā ap 30+;) Un patiesībā viss apkārt ir mūsu pašu projekcija.
Neņemiet, meitenes, personiski, bet patiesībā visgrūtāk sarunāties ir ar jaunkundzēm ap 20 - to es atceros pēc sevis un tagad novēroju pie Juniora draudzenes, ar kuru apkārtējiem (vecākiem, Junioram, kā viņa domā - man;D) jāapietas kā ar jēlu olu, citādi apvainojas līdz nāvei;)
jā, tam varētu daļēji piekrist. bet redz, "garīgā veselība" ir nenoteikts jēdziens.
tieši kompleksi, aizspriedumi, emocionālās aiztures, aizvainojumi, mānijas un vēl visādas drausmas, kuras pat neprotu nosaukt, ir tas, kas dažus vecākus padara tādus, ka ar viņiem nav iespējams sarunāties. tie konkrētie cilvēki, par kuriem runāju es, pat ir inteliģenti un parasti ļoti saprātīgi, bet tikai ne pret savu ģimeni. un manu stulbās divdesmitgadnieces viedokli atbalsta visi manas ģimenes loceķļi, kuriem ir pāri trīsdesmit, izņemot, protams, tos apsēstos nabadziņus, par kurtiem ir šis stāsts.
esmu gadu laikā izmēģinājusi visdažādākās taktikas. un tagad esmu sākusi rīkoties tāpat kā pārējie ģimenē, kuriem pāri 30 un pāri 80- cenšos ignorēt un nekādā gadījumā nemēģinu problēmu izrunāt.
kaut gan jebkurā citā situācijā tieši izrunāšanās būtu pirmais risinājums. cilvēki ir dažādi. tu nevari teikt, ka izrunāties var ar visiem. es pat neteiktu, ka vajadzīga pamatīga diagnoze, bet nu par pilnīgi veseliem tos, ar kuriem nav iespējams runāt, nosaukt noteikti nevar.
Redz, stāsts jau ir par to, ka visiem konflikta dalībniekiem ir "kompleksi, aizspriedumi, emocionālās aiztures, aizvainojumi, mānijas un vēl visādas drausmas", kas visbiežāk runā cilvēku vietā;( Un no manas pieredzes: 99% gadījumu, kad cilvēks sakārto savu galvu pie psihologa, pēkšņi pazūd visi konflikti ar it kā neadekvātajiem tuviniekiem;(
Protams, nevaru spriest, varbūt tiešām Tevis pieminētais gadījums jau ir cilvēks ar diagnozi, piemēram, uzsācies Alcheimers... Tad patiešām vainīgs vairs nav pats cilvēks, bet slimība. Un tur nu mainot attieksmi visu uzlabot nevar...
fui, tas gan būtu briesmīgi. labāk maigāku diagnozi
Nu, kas attiecas uz garīgās veselības jomu, tur neviena diagnoze nav maiga, diemžēl:(