jā, tam varētu daļēji piekrist. bet redz, "garīgā veselība" ir nenoteikts jēdziens.
tieši kompleksi, aizspriedumi, emocionālās aiztures, aizvainojumi, mānijas un vēl visādas drausmas, kuras pat neprotu nosaukt, ir tas, kas dažus vecākus padara tādus, ka ar viņiem nav iespējams sarunāties. tie konkrētie cilvēki, par kuriem runāju es, pat ir inteliģenti un parasti ļoti saprātīgi, bet tikai ne pret savu ģimeni. un manu stulbās divdesmitgadnieces viedokli atbalsta visi manas ģimenes loceķļi, kuriem ir pāri trīsdesmit, izņemot, protams, tos apsēstos nabadziņus, par kurtiem ir šis stāsts.
esmu gadu laikā izmēģinājusi visdažādākās taktikas. un tagad esmu sākusi rīkoties tāpat kā pārējie ģimenē, kuriem pāri 30 un pāri 80- cenšos ignorēt un nekādā gadījumā nemēģinu problēmu izrunāt.
kaut gan jebkurā citā situācijā tieši izrunāšanās būtu pirmais risinājums. cilvēki ir dažādi. tu nevari teikt, ka izrunāties var ar visiem. es pat neteiktu, ka vajadzīga pamatīga diagnoze, bet nu par pilnīgi veseliem tos, ar kuriem nav iespējams runāt, nosaukt noteikti nevar.
Redz, stāsts jau ir par to, ka visiem konflikta dalībniekiem ir "kompleksi, aizspriedumi, emocionālās aiztures, aizvainojumi, mānijas un vēl visādas drausmas", kas visbiežāk runā cilvēku vietā;( Un no manas pieredzes: 99% gadījumu, kad cilvēks sakārto savu galvu pie psihologa, pēkšņi pazūd visi konflikti ar it kā neadekvātajiem tuviniekiem;(
Protams, nevaru spriest, varbūt tiešām Tevis pieminētais gadījums jau ir cilvēks ar diagnozi, piemēram, uzsācies Alcheimers... Tad patiešām vainīgs vairs nav pats cilvēks, bet slimība. Un tur nu mainot attieksmi visu uzlabot nevar...