"vientulības sajūtas pamatā, šķiet, ir refleksīvs fenomens, kas mūs skar tikai tad, ja pazīstami cilvēki, īpaši cilvēki, ko mīlam, priecājas jautrā sabiedrībā bez mums. Un jebkurš cilvēks dzīvē vispār jūtas vientuļš tikai tad, ja iedomājas kādu, pat nepazīstamu, sievieti vai kādu cilvēku, kurš nav viens un kura sabiedrībā arī viņš tāds nebūtu." (c) Valters Benjamins via simamura" (gūglē atradu uz vārdiem simamura+benjamins)
Bendžamins protams ir foršs un apraksts kā nianse precīzs, bet manuprāt vairāk attiecināms uz vientulību kā kaut kādas pieredzes/pašrefleksijas produktu, kas varētu piemist [par mani] vecākiem cilvēkiem ar, hm, komunikablām novirzēm un pēkšņiem tukšuma vai vilšanās periodiem. Es, piemēram, visvientuļāk jūtos mirkļos/periodos, kad esmu visvairāk mīlēta un kā vientulības sajūtu atpazīstu to, ka negribas ne priecāšanos, ne jautru sabiedrību, ne cilvēkus, ko mīlu kā tādus. Bet tā jau arī tikai tāda ārējā atribūtika
Kā vecāks cilvēks ar komunikablām novirzēm, bet apšaubāmu pieredzi, varu pateikt, ka šim aprakstam ir sakars ar tīnisku realitātes noliegšanu, nevis kaut ko predisponētu
:)
tā jau tikai ārējā atribūtika, kā es teicu
bet sakars noteikti ir
Reiz psiholoģijas lekcijā pamatīgi apjuku, kad tika apskatītas dažādas vecuma krīzes. Klausoties savācu sev veselu komplektu ar pazīmēm par tīņu (identitātes)krīzi, kaut man tākā arī tricārnieku krīzei būtu jābūt aiz muguras. Kā arī dažas nekrofīla pazīmes - piem. tehnika var aizraut vairāk par dzīvo :D
nez, man tās Junga "nekrofīlijas pazīmes" pēc Brāļu Grimmu pekstiņiem vairāk izklausās. Tas, kas nav dzīvs, taču nevar būt tikai tas pats, kas mirušais
Veikli atšķetināji. Nudien, nedzīvs nav tas pats kas miris.
Gluboko kopaješ, ģevka :)
Psiholoģija ir viltuszinātne tāpat kā astroloģija ar praksē faktiski neizmantojamām atziņām
Bet vismaz varen interesanta, un tomēr arī pielietojama
Jā, ļoti labs instruments pieņēmumu konstruēšanai
bet izcils izgudrojums tiem, kas cenšas dzīvot pēc iespējas nesarežģītāk!