Bendžamins protams ir foršs un apraksts kā nianse precīzs, bet manuprāt vairāk attiecināms uz vientulību kā kaut kādas pieredzes/pašrefleksijas produktu, kas varētu piemist [par mani] vecākiem cilvēkiem ar, hm, komunikablām novirzēm un pēkšņiem tukšuma vai vilšanās periodiem. Es, piemēram, visvientuļāk jūtos mirkļos/periodos, kad esmu visvairāk mīlēta un kā vientulības sajūtu atpazīstu to, ka negribas ne priecāšanos, ne jautru sabiedrību, ne cilvēkus, ko mīlu kā tādus. Bet tā jau arī tikai tāda ārējā atribūtika |