profound silence with deep bass ...
Skatos uz baznīcu, ko redzu pa saviem lielajiem logiem. Uz tās skursteņa uzsēdies stārķis. Izskatās tik ļoti apgaroti, ka pat asaras birst pašas no sevis. Ir ticējums, ka, ja pa logu redzi baznīcu, tad vieta, kur tu atrodies ir svētīta ... Tikai nez kāpēc man ir sajūta, ka esmu elles midzenī, pašā tā visdziļākajā dibenā?
Heij, stārķim nupat atlidoja draudzene un vēlviens pāris atlidojis patusēt. Pat tas stārķis vientuļš bija tikai uz brīdi. Kamdēļ man ir vientuļai jābūt jau tik ilgi?
Vai jūs zināt kāda sajūta ir būt vientuļam tik ļoti, ka vakarā, pārgurusi ierodies mājās no darba, tu sāc jau uzsmaidīt savam pūkainajam spēļu lāčukam, tu noglāsti grāmatas gludos vākus un tad to visu apjaušot, bezspēcībā noslīgusi gar gultas galu, vienkārši raudi?
Nē - tā nav depresija. Tā ir vienkārši vientulība, kuru tu centies noliegt dienā atrodoties starp simtiem cilvēku, kuri tevi sveicina, bet tu viņus tā īsti pat nepazīsti un vienīgais, ko tajā brīdi dari, ir aktīvi centies atcerēties, kas viņi ir.

Aplaužam spārnus un šļūkājam vien tālāk pa šo vietu, ko citi sauc par mājām, bet man tā ir tikai vieta, kur eksistēt.