Gala beigas
Beidzot tas ir noticis.
Beidzot man ir v nature piegriezusies tā dzīves situācija, kas ir tagad.
Man ir piegriezies katra mēneša beigās meklēt kārtējo cilvēku, kurš man varētu aizdot naudu, lai būtu ko dzīvokļa saimniecei iegrūst rokās un lai līdz fuckinai algai būtu ko vēderu piemānīt.Man ir piegriezies vergot trīs darbos un katra mēneša sākumā saņemt santīmus ar ko nomaksāt pašvaldībai un valstij nepieciešamos rēķinus par to, ka viņi man atļauj dzīvot zem jumta, mazgāties siltā ūdenī un naktī guļot nenosalt.
Man nevajag neko - tikai tik daudz kā katra mēneša beigās nepazemot sevi no draugiem aizņemoties naudu.
Ja vēl šis darbs radītu patīkamas izjūtas, tad vēl varētu labas idejas vārdā to visu paciest.
Kādēļ es, visnotaļ komunikabls un jauks cilvēks Liepājā nespēju atrast darbu, kurā mani nepazemotu, bet novērtētu?
Uz to laikam nespēs atbildēt neviens.
Labi, šļukāju uz telefona pusi, lai atkal lūgtu kādam man aizdot naudu.
Bezspēcības radītas dusmas, vai tās man neliek atcerēties to, ka ja es atrastos un strādātu Rīgā, kādi cilvēki vismaz vienu reizi nedēļā man uzsmaidītu un būtu laimīgi par manu existenci - tas vien man palīdzētu pārciest šādus mirkļus.