Es slēpjos zem klints no mākoņa,
No kura uz galvas krīt pļurza melna.
Tās ir manas bēdas,
Kuru sakrājies par daudz.
Šī dzīves apnicība beidzot pieliek punktu
Manai vēlmei lidot -
Es ieskrienos un mēģinu pacelties,
Bet velti -
Kāds apgriezis man spārnus.
Saucu palīgā, bet sauciens pazūd nebūtībā -
Mākonis to apslāpē.
Man atlikusi cerība - klints.
Es tajā uzrāpjos un kliedzu,
Lai mani sadzird kāds,
Līdz man vairs nav spēka -
Es krītu lejā.
Pār vaigiem līst asaras -
Prieka asaras -
Kaut uz īsu brīdi, bet es beidzot lidoju