Aleine in Bonn, XIII par cilvēcīgām attiecībām tête-à-tête
rīts sākās dīvaini.. lai gan pie baznīcas zvanīšanas esmu jau pieradusi, gandrīz vispār nedzirdu, bija kas cits, kas mani pārsteidza.

no rīta, taisot brokasts, sapratu, ka vannas istabā divi vīrieši savā starpā runājās un vienlaicīgi tek dušas ūdens, tātad, viens mazgājās. ņem't vērā, ka no korejieša istabas jau pašā rīta agrumā nāca dīvainas skaņas, domāju, nu jā, redziet, dzīvoju kopā ar homoseksuāli, kas nemaz nav tik slikti. beigās, kad jau stāvēju pie savas istabas durvīm, lai špionētu, kas tad iznāks no tās vannas istabas ārā, mani sagaidīja daļēja vilšanās - iznāca viņš viens pats! :( lai gan tas mazināja vienu hipotēzi, dīvains man joprojām liekas fakts kā šis cilvēks dzīvo savu virtuālo dzīvi un cik viņam te laikam grūti, ja bez saviem draugiem/draudzenēm/vai vienalga ar ko viņš tur runājās viņš nevar iztikt pat uz tik neilgu laiku, lai nomazgātos dušā.

un līdz ar to man radās jautājums - varbūt, ka mūsdienu tehnoloģijas vispār aizstās tādas cilvēcīgas tête-à-tête sarunas un viss notiks tikai ar datora ekrāna palīdzību. nu, es kaut kā to nevaru iedomāties, pareizāk, varu iedomāties, bet man tas nav pieņemami. vakar pat pieķēru sevi Rūdim skaip sarunā sakot, tad tiksimies rīt vakarā. dīvaini. bet nezinu, man tomēr šķiet, ka tiešām cilvēki līdz ar visu tehnoloģiju, indivīda brīvību, egoisma, liberālisma attīstību kļūst par tādiem sava veida monstriem, nu, nekas mums nav vajadzīgs, visu dzīvo varam aizstāt, dzīvot virtuālu dzīvi. tad jāsāk uzdot jautājums, kas tad mūsdienās vispār ir virtuāla un kas - īstā dzīve.

uzskatu sevi par traki patstāvīgu un stūrgalvīgu būtni, bet vienlaicīgi es [un lielākā daļu manu draugu] apzinos, ka bez cilvēkiem nu nekādi nevaru, bez sabiedrības, bez sarunu biedriem, dzīviem, patiesiem cilvēkiem.