Nē, nē, šodien man ķieģeļa dzimtē jāraksta.
Šodien cēlos no krakšķošā krēsla un "Krak!" - nez no kurienes iešāvās doma, ka es esmu kāda rakstnieka izdomāts un arī manas domas zina, nē, pat izdomā viņš un visas kustības. Un tad man līdz mīzienam biksēs pēkšņi bija bail un izskrēja karsts cauri un likās- ja jau viņš zina, ko domāju, tad arī šajā pašā mirklī viņš ir ieraudzījis (garīgi), ka esmu to atklājis, un man bija sajūta kā šausmenēs, Zāgī vai kur tur, kad aci pret aci nostājas ar slepkavu, kurš tik ilgi ir bijis neredzams un organizējis viltīgus slaktiņus. Bet pēc mirkļa sapratu, ka, ja viņš ne tikai zina, ko domāju, bet pats arī liek man domāt to, ko domāju, tad arī bija gribējis, lai viņu atklāju. Sasodīts. Bet tad jau sanāk, ka viņš mani programmē, raksta manas domas, manas izjūtas, notikumus, bet, ja viņš ļāva man viņu atklāt, tad jau ES arī tomēr esmu, jo tajā brīdī es kā krevele palupinājos bišķi uz augšu, parādīdamies ārpus viņa programmētās plaknes. Sasodīts. Viltnieks, mļe. Viņš grib, lai kāpju ārā no viņa grāmatas uz aukstas palodzes pie puķpodiem, kur naktstauriņš čuč uz puķu šķīvīša, mļe.

Daudz, daudz visādu "mļe" man nāk.

Sasodīts.