tumsa
Aizminos uz ciemu pēc alus. Pēc tam, protams, vakara izbrauciens. Žēl, ka tādi nesanāk arī darbdienās. Bet lai. Tagad ir šodiena un es varēju baudīt to patiesi vienkāršo laimi. Tā tiešām ir laime. Tāda pilnīgi ikdienišķa, tur nav nekā sevišķa. Parasts vakara velo izbrauciens vienatnē ar pilnīgi parastu (piedevām vecu un čīkstošu) riteni.

Minos gar Ventspils šoseju. Garām aizslīdēja policijas ekipāža. Tas man lika šo to pārdomāt (sakarā ar tiem 2 aliem, ko biju iesūcis brauciena sākumposmā ciemā). Bet tā kā karstā vakara miers darīja savu, turpināju iesākto ceļu. Pretī Majoru vai Dubultu (pēkšņi neesmu pārliecināts, kurai tieši) stacijai ir tāda paliela pussala Lielupes otrā krastā. Tad nu tajā ieminos iekšā līdz pat galam, pretī redzot stacijas uguņus un 6 vagonus garu vilcienu, kas jau esošajā vakara krēslā likās industriāli skaisti (gan jau alus arī darīja savu skaistuma uztverē). Nu jā, un tur mani līdz ar siltu rietumu vējiņu sasniedza tā laimes sajūta. Reizē ar to arī tādas skumjas un vientulība. bet nē, ne tāda Remarka varoņu vientulība, kam komplektā bailes un nez kas vēl. Tāda man jau visu mūžu ierastās vientulības transformācija par silta vakara vientulību, ko var izbaudīt. Ko gan tajā brīdī vēlējos dalīt ar vienalga kādu būtni, kas to spētu tik pat spēcīgi uztvert.

Babītes ezera ūdeņi pastiprināja visas apkārtesošās skaņas, kamēr virzījos uz māju pusi.