Skaistākais nedēļas nogales piedzīvojums nepavisam nebija nekāds ne Metallicas koncerts, bet gan, basām kājām auļojot no sirsniņmājas, pavisam netālu no namdurvīm, vien kādus 2 m no mājas un 4 m no mājas ieejas starp māju un garāžu uz taciņas tik vien kā pusmetru no manas plikās kājas redzēt aizviļņojam čūsku. Protams, zinu, ka viņu pilns, zinu, ka ne tikai upesmalā, bet arī mūsu 3 h teritorijā, zinu, ka tikai zalktis, tomēr tik tuvu durvīm sastapties ar čūsku nemaz tik patīkami nebija. Un kur nu vēl tie stāstiņi par zalkšiem, kam patīk ielavīties arī mājās iekšā... Tāpēc jau kaut kad naktī, iedams pilnmēnesi lūkoties, kaut kur zem tām plikajām kājām izdzirdot čaboņu, es paliku kā zemē iemīts, īsti vairs neuzdrošinoties iet ne uz vienu pusi. Un, ja nu arī odzēm vairs nepietiek ar teritoriju ap upi?