Visvairāk visatļautībai Latvijā mani šokē tas, ka viss tiek darīts tik klaji, ka neviens neuzskata par nepieciešamu kaut mazliet maskēties. Un varbūt mazliet vieglāk man būtu dzīvot, ja es nebūtu strādājusi valsts iestādēs, varbūt arī man kaut mazliet piemistu tas naivums, kas pat cibā šur tur manāms nerunājot par visvisādiem forumiem. Kaut vismaz dažreiz, nu kaut skata pēc, maskēšanās nolūkos, kaut vienu lēmumu no 1000, nu labi 10000, 100000 lēmumu nepieņemtu par labu kāda pelnītkārei. Un kā tā pelnītkāre var būt TIK neremdināma, kas nemaz ar netaisās piebremzēties, lai vai cik gadus jau turpinātos. Un es nekad, nekad mūžā neiešu uz vēlēšanām, jo labi esmu redzējusi, ka grābt, grābt, grābt, grābt, grābt ir jebkuras partijas galvenā partijas programma. Lai gan tagadējā mani, protams, vispār atstāj bez valodas, tie varbūt tomēr ir visšausmīgākie no visiem.