Šodien itin neplānoti tiku dušā. Diezgan dubļainā gan, tas jāatzīst. Patiesībā 22.trolejbusam ir zvaigznēs ierakstīts īpaši censties ieskrieties pie peļķēm, braukt gar pašu malu un izraisīt pēc iespējas lielākas šļakatas - to jau es gadiem zinu. Ne pie viena cita trolejbusa tādu centību neesmu ievērojusi. Bet nu šodien šams īpaši pacentās. Kad ieraudzīju trolejbusu un peļķi, tad paspēju padomāt, labi, ka es tai peļķei esmu tikpat kā garām, tad ieraudzīju vien ūdens sienu un par spīti tam, ka līdz ielai man bija vairāk kā 2 m, vienalga, pilēdams, purpinādams un spļaudīdamies turpināju ceļu tālāk. Man somiņa vēl aizvien ir pilnīgi slapja un ādas mēteļa kabatas arī... Kā vajadzēja šļakstīties, lai piešļakstītu pilnas kabatas ar ūdeni? Un labi, ka es melnus apģērbus mīlu. Un es nezinu, ko dara gaišo drēbju mīļotāji, ja vien visur nedodas ar savu mašīnu.