Es vienmēr ar Lielu Nosodījumu noskatus un Īgnu Burkšķēšanu pavadu cilvēkus, kas Rīgā atļaujas plūkt zarus no tā jau tik trūcīgās zaļās zonas - ceriņus, ievas utt. No visas sirds burkšķu - nu ja katrs no šīm 5stāvenēm un 9stāvenēm atļautos sev zaru noplūkt, ko vāzē ielikt, tad tas koks bez zariem jau vienas dienas laikā būtu.
Bez tam arī augļkoki un ogu koki, krūmi man praktiskajam lauciniekam ir domāti augļu briedināšanai, un tos aplauzt šķiet vispār pretdabiski.

Un tā nu ar šīm pāriecībām es esmu salikusi kluseni un dēļ spilgta untuma vienā pusē man vajag kaut ko nolīdzsvarojošu otrā pusē. Un, protams, man negribas gleznot plastmasa ūdensrozi. Un, protams, manī ieperinājās doma par ābeļzariņu ziedošu. Vai ķiršzariņu.

Mājās ābeles vēl ne tuvu līdz ziediem.
Toties plūmes, ķirši un bumbieres nosalušas jau pat līdz pumpuriem netikušas un šogad neziedēs vispār.
Kaimiņdārzā nospertais ķišzariņš līdz studijas iešanai jau bija pārziedējis.

Un nu svētulīgais burkšķētājs briest tumsiņā doties apcilpot savu 5stāveņu teritoriju, lai apgādātos ar to ziedošo zariņu.
Tādu mazmazītiņu...