Ko nu es vairs varu paspēt - šodien vakarā lidmašīna uz Gruziju. Nebraukt, ja reiz biļetes nopirktas un viss sarunāts, negribas, neticu, ka arī vakar, sestdienā, būtu kādu ārstu kur izrakusi.
Ceru, ka būs labi, pirmdien varbūt uz dēļa nekāpšu, bet līdz otrdienai ļoti, ļoti ceru, ka pāries. Visu laiku palēnām kļūst arvien labāk, paiet varu, mazliet grozīties, pieliekties arī.
Kaut kad sen man jau tā ir bijis, it kā toreiz jau nākamajā dienā bija puslīdz labi, tikai toreiz man nevajadzēja tūlīt kāpt uz dēļa.

Stulbākais tas, ka sākās tā ķeza no pieliekšanās pie plaukta, bet tajā senajā reizē vispār no skropstu krāsošanas.