Ar domām, iet vai neiet uz teijāteri, mokoties, nokasījos, un beigās pazudušais pupturis pielika punktu: ta nekur es neiešu, jo vairs nekur nevar paspēt. Un, kā zibens spēriens sajūta: Gribas iet! Kur tā sajūta bija pirms stundas? Vajadzēja vienu mazu graķīti ieraut un doties, nedomājot par pupturiem un to, ka varbūt man vienpatība uzkritīs uz galvas kā ķieģelis. Dura, sasodītā, es.