Zinu, ka nezinu.

Vien sajūta, kad ir iepeldēts tirdzniecības aģenta zonā - puspatiesības, neko konkrētu nepateikt, neko līdz galam nepateikt, paļaušanās, ka gan jau izmuldēsies, gan jau samuldēsies, gan jau izlīdīs no situācijas bez konflikta, par primārajām liekot savas nesaprotamās intereses, - ir nepatīkama.

Jebkāda veida cilvēciskās attiecības nav nažu komplekta iesmērēšana svešiniekam.
Tas aizvaino.
Pat ne tik daudz rīcība, kā tā pārliecība par savu meistarību vai otra dumjību. Vai abiem.

Nav jēgas aizvainojumam, bērnišķīga reakcija. Varētu kādreiz pajautāt, vai cilvēks pats apzinās, ka tā dara, un šādas izturēšanās iemesliem. Iedomāties, ka tā vienkārši var izprast otra cilvēka domu un rīcību cēloņsakarības, ir lieka augstprātība.
Bet, kāda jēga?