Vakar, gaidot mikriņu, pirmās desmit minūtes skatoties kā krīt sniegs un arī mani pataisa par sniega vīru, likās skaisti, trešajam desmitam minūšu iestājoties es un mans ķermenis sāka atcerēties 1, 2, 3, 4 stundu autobusa gaidīšanu bērnībā un jaunībā jelkādos laika apstākļos un atausa atmiņā, kāpēc es tomēr nemīlu ziemu, paejot jau ceturtajam desmitam minūšu, es atcerējos, kāpēc es ciest nevaru ziemu.

Un tā nu pēc deviņiem ierodoties mājās, aprūpējot nejūtīgās rokas, tādas pašas kājas un drebošo ķermeni, man nesanāca izbaudīt vakaru vientulībā, nesanāca zīmēt, nejūtot sirdsapziņas pārmetumus par datora aizņemšanu, nesanāca sadarīt citus darbiņus un padomāt domas, kurām noder pabūšana vienam.

un patiesībā ir atkal sācies no kalna ripošanas efekts manā prātā.

un vēlme, lai ceļā satiktu šķērsli, kas apstādinātu šo sasodīto klunkurēšanos lejup.