Nezinu, vai tā ir samierināšanās. Bet palīdz, kad paliec viens kādu brīdi telpā un laikā, izdomā savas šobrīdējās virzības sliktāko iespējamo scenāriju. Saproti, ka tas nav tik ļauns, iekapsulējies savā personīgajā omulībā, norobežojies savā čaulā. Un tad nāk līdzi tā pašpietiekamība, prieks par sīkumiem visapkārt, sevis palutināšanu, gājienu cauri parkam, teātra, izstādes apmeklējumu, laba darba uzradīšanu. Kaut kāda sevis atrašana. Un tad arī vienmēr izrādās, ka tas sliktākais scenārijs nemaz nenotiek. Un notiek kas labs, pat negaidīts un nemeklēts.
Šobrīd līdz tam netieku, kaut kādi nenokārtotie sīkumi rausta uz visām pusēm, nemiers, haoss, pamata neatrašana. Un nezinu, aiz kura gala nogrābt to pareizo sajūtu