Atkal ir klāt dīvainā sajūta, ka pasaule ir kaut kur tur, es esmu kaut kur te un kopīga mums nav nekā. Gāju pa ierastajām takām, bet viss šķita dīvaini plakani atsvešināts. Nezinu, varbūt šodien to tomēr varētu norakstīt nevis uz savu psihi, bet gan uz kontrastiem debesīs, kad reizē ir tumšs un nomācies un kkur citā pusē gandrīz saulains. Tas rada gaismu, kurā viss arī izskatās mazliet savādāks - krāsās, proporcijās, attālumos. Parasti pelēkie jumti saplūst ar pelēkajām debesīm. Šajā gaismā tieši otrādāk - visas līnijas tik asas, visas detaļas tik saredzamas. Kā snovojot mākslīgajā apgasmojumā, kad reljefu it kā redzu, bet kļūdos attālumos un augstumos, tāpat tagad gribas cerēt, ka sajūtas vien gaismas radīti redzes gļuki.