Ejot pār tiltu centos saprast, pēc kā tāda dīvaina smaržo Rīga šodien, kamēr nāca atskārsme, ka tā nav Rīga, tie ir mani mati, ko vējš visu laiku triec ģīmī. Ķīpsalā gan smaržoja pēc rudens, ok, pēc kritušajām lapām tikai, mitruma un trūdu buķete pagaidām nav pievienojusies. Zelta rudens, izskatās, ka šogad nemaz netaisās būt, kaut kā zaļums pāriet brūnā pelēkumā, kas savukārt pāriet plikumā.
Bet es, bet es... joprojām netieku ārā no apļa: tikdaudzkasjāizdara nekasatkalnavizdarīts