Patiesībā šāds rudens man patīk.
Vēl nav iestājies tumsas periods, kas telpās puskrēsla, kad rītos celies no gultas, neredzēdams, kur likt kāju un vakarā dodies no darba, neredzēdams, uz kura mikriņa ir tev vajadzīgais numurs un kad viss ķermenis un visvairāk acis brēc pēc gaismas, kuras lūdz, lai kāds saules stars noņem nogurumu no viņām, kuras lūdz, lai saules stars caur viņām ielūkojas smadzenēs, kurās no tumsas un mitruma ir iesācies pelējums un ir saradies daudz tumšu kaktu, kuros sazin kas notiek.
Bet pagaidām vēl ir daudz saules un gaismas (žēl, ka iekšpagalmā sēdēdams maz no tā ko jūtu), mitrums ir tieši tik, lai gaisā būtu jūtama rudens smarža, lai cauri parkam ejot, ievelkot gaisu krūtīs, smaržotu pēc sakritušām lapām, lai mežā būtu jūtama īpašā mitra meža smaržu mikslis. Un lapas vēl aizvien ir spilgtas, arī tās, kas sabirušas, nav vēl sabrūnējušas.

Un vēl migla no rītiem rada dīvainas ainas - aiz baznīcas pazudusi viesnīca "Latvija" un Vecrīgas baznīcas ir pazaudējušas torņus.

Ejot uz masāžu, izrādījās, ka tik tiešām šodien silts un puspliks var iet, saule zibinājās pa koku krāsainajām lapām, vējš norāvis lapas, ļāva tām plivināties zemes virzienā, noskumjojos, ka līdzi nav fotoaparāts, bet nolēmu, ka uz darbu atpakaļ iešu ar nelielu līkumu, papriecāšos par sauli, dziedēšu savas sagurušās acis, papriecāšos par vēju, kas plivina matus un blūzes piedurknes.
Bet. Še tev brālīt alpu ziedi, limonādi dzer un dziedi - saule bija pazudusi, krāsas nobālušas