Es atkal esmu es. Iekšā miers.

Nezinu, kas tas bija, vai tomēr ar mēnesi slimošanas un vemšanas nepietika, lai atbrīvotos no kārtējām pusotra gada ierēdniecības sekām savā galvā. Vai pēkšņā mazdūšība, ka kapeikas pelnīšanai var nākties atgriezties tur atkal.

Vai jutos kkur sevī iesprūdusi, ar pārspīlētām emocijām mēģināju neapzināti iztriekt sevi ārā no savas komforta zonas?
Nezinu. Vien ceru, ka kas tāds manā mūžā neatkārtosies.

Bet daudz domāju, kas dzīvē būtiski, kas šķietami būtiski, par attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem. Un daudz arī izdomāju.