Vēl joprojām nesaprotu, ko un vai vispār ko sadarīju. Jo tur, kur iesaistīti divi cilvēki, viens nevar sadarīt, ja vien otram nav pietiekami vienalga, lai to ļautu.
Un, ja otram ir pilnīgi vienalga, tad ko tur runāt par sadarīšanu vai nesadarīšanu.

Gribēju brīvu prātu, lai tiktu galā ar savu dzīvi.

Te nu ir mans brīvais prāts - kaut kā vientuļš, kaut kā nelaimīgs un pagaidām arī tā brīvība nemaz tā nemāj ar nēzdogu ap stūri.

Šodien vispār dīvaina pašsajūta. Pasaule kaut kur attālinās, šķiet, es visu vēroju no malas un manis te nemaz nav