Nez kāpēc šķiet, ka, ja neaiziešu gulēt, tad nepienāks rīts, un nebūs jāceļas, lai sāktu atkal 5 bezgalīgu dienu beigšanās gaidīšanu.

No vienas puses, tas ir kas pozitīvs un sen nebijis, rušināties līdz 3 naktī bez bezfilmas miega. Un arī stīvās šausmas par dabanedēļas sākumu trulās apātijas vietā, ir pilnīgi vai ar vīna glāzi atzīmejams notikums. Jo staigājošā dārzeņa stadija ir visnetīkamākā no visām stadijām, diemžēl visilgstošākā un biežākā.

Paldies Stradiņiem un darbam, kas uz turieni aiztrieca.

Un jā, es sajūtos kā pamazām atrokas kkur dziļi apslēptā es. Kkas smacējošs un smags paliek plānāks.

Bet.

Šausmas tomer ir un paliek šausmas. Un ir traki, ka tas jāsauc par labu notikumu dzīvē