Man ir dažādi emocionāli šļurīgie stāvokļi.

Ir, kad zinu, man vajag palikt vienam, savākties, raudāt, ārdīties, dejot, sarakstīt sarakstus, sastādīt plānus, salikt savu galvu, kas izšķīdusi mazos gabalos pa visu Visumu sīkos gabalos, pa vienam vien atpakaļ. Es šaubos, vai tas sanāk, man šķiet, ka katru reizi kāds gabals kaut kur izpaliek, tāpēc kļūstu dīvaināks un dīvaināks.

Un ir, kad zinu, ka nevar būt ļaunāka varianta par palikšanu vienam, ka es to nedrīkstu, ka vienalga kur, tikai ne vienam.