Vasaras beigas atkal liek sajusties kā ar izsistiem pamatiem zem kājām un jēgas trūkumu. Vasarā man bija uzdevums izmantot katru brīdi, lai sasūktu vasaru ķermenī, lai būtu spēks pārlaist bezgalgaro rudens un ziemas periodu. Tagad nav vairs uzdevuma, un nav nekādas ticības, ka vasaras bija pietiekami, lai pārlaistu ziemu. Un baigajiem varoņdarbiem dzīves sakārtošanai arī nekāda spēka. Lai gan atpūtos atspēries visu vasaru.
Un nezinu, no kā vairāk bail - no ziemas vai no nenovēršamās atgriešanās darbības jomā, kas man neinteresē. Ļoti, ļoti neinteresē