Pilnīgi prieks skatīties, cik ātri aug nags. Tā jau man viņi, nabagi, sliktas kvalitātes birojpapīra biezumā, ij nemaz nezinu, vai vispār aug, jo tūlīt nolūzt. Bet tagad skatos uz savu traumēto nagu, un vairs jau pat nešermuļojos, atceroties traumas gūšanu vai iztēlojoties, kā kaut kur aizķeras un no gaļas atlūst līdz galam pārlūzusī augšējā daļa :D
Nu jau tas ir vairs tikai atgādinājums man, cik gan veiklam ir jābūt cilvēkam, kurš ik dienas tik tiešām varētu gūt traumas, strādājot pie ātri virpuļojošām virpām, ar aizdomīgas kvalitātes asiem rīkiem, bet pirkstu pārcērt ar zīmējamo dēlīti!

Tas gan bija kārtējais apliecinājums: Pūcēm no rīta ir jāļauj gulēt! Un tikai agras zīmēšanas nozīmē vien to, ka zīmēsanā es esmu kļuvis vēl švakāks, kā biju (ja tas vispār iespējams). Jo negāju. Un tiklīdz aizgāju, lūk rezultāts - asinis pa visu telpu, un pārbiedēts Ķērpis, kurš, kā vienmēr sākumā smej, tad sāk raudāt, un traci saceļ tādu, ka pēc tam visi vīlušies, ka pirksts tomēr, lūk, pavisam neesot nocirsts.
Bet nu jā, tas viss ļoti labi iekļāvās šī pavasara murgā, kad pēc letarģiskā miegā pavadītās ziemas gluži negaidot pielavījās skates, un izrādījās, ka nedēļu pirms skatēm man vēl nekā nav, ko izlikt. Un tad vēl plēstais pirksts labajai rokai, kas formu staipīšanu neatvieglo itin nemaz, un kaķis, kurš, kamēr grozos, nozog pirksta aizsargbruņu (nav atradusies vēl šobaltdien), un daudz negulētu nakšu.
Pilnīgi neticu - tas tik tiešām ir beidzies?

Bet secinājumi divi: Šitik ziemīgas un garas ziemas ir nāvējošas, paralizējošas, enerģiju atņemošas, un tik tiešām ir briesmīgi vairāk kā pusgadu gluši vienkārši neeksistēt!
Ķērpji bez saules un gaismas nespēj dzīvot tomēr.

Un otrs - šādu skati vairs otreiz pieļaut nedrīkst. Tas, ka pēdējā mirklī viss tika paspēts un izdarīts, bija vien veiksme, kas citreiz var nestāvēt blakus.

Un maziņš trešais - mani tomēr neliek mierā doma, ka esmu tomēr, tomēr ne tur ietrāpījis. Ehh