Tas, ka manā istabā ir neaptverams un neticams bardaks un šajā ziņā kaut kādu sapratni es varētu vien sagaidīt no kāda datordzelžu licēja un regulāra iemetēja vienā personā, tā kā nu būtu skaidrs. Taču līdz šim manā nekārtībā bija sistēma, man pašai vien zināma un saprotama, takš parokoties 1.kaudzītē, 2.kaudzītē, ..., 10.kaudzītē es vienmēr itin veikli atradu meklēto, tad tagad mans pajukušais raksturs ir nonācis posmā, kad sistēmas vairs nav.
Tā nu nezināmā virzienā šajā pašā istabā ir jau kopš oktobra aizzudusi mana studentu apliecība, gana bezcerīgi, lai ietu maksāt par jaunas izsniegšanu (un pat mierinājums - "vismaz tur nebūs tā baisā fotogrāfja!", tika atņemts, laipni paziņojot, ka šamiem ir vēl 2 foķenes palikušas).
Bet tas, ka nezināmā melnajā caurumā ir kaudze ar eļļas krāsām iegrūsta, jau nu jauns sasniegums. Jau kravājot somu pagājušo nedēļu, man šķita, ka kaut kas nav kārtībā, bet šodien, kad redzu baltās krāsas iztrūkumu, ir tik tiešām skaidrs, ka kaut kur ir vesels lērums krāsu, būtisku krāsu es pat teikšu, un man tik tiešām nav ne jausmas, kur.