Diena pēc dienas paiet, vien nemainīgs un manās smadzenēs iecirsts paliek fakts, ka atkal diena ir pagājusi, bet izdarīts nav NEKAS, nekas nav pat sākts. Un ko nu te taisnoties ar slābanumu un melns gar acīm un zemiem asinsspiedieniem.
Laiks taču iet un, jo vecāks, jo ātrāk.
Un galu galā arī izgāzties vajag kaut cik cienīgi.
Lai gan šī vispār varbūt vienīgā iespēja mēģināt un būtu bijis labi mēģināt neizgāzties.