Viens no manu nelaimju celoņiem ir pilnīgs pozitīvu emociju iztrūkums. Varbūt pat pats galvenais. Ja man ir bijušas emocijas pēdējā laikā (garā un ilgā pēdējā laikā), tās ir bijušas negatīvas. Un raudāšanu izraisošas. Un nervozēšanu. Un pie zemes piežmiegšanas sajūtu. Viens no retajiem pozitīvo emociju brīžiem ir bijušas vien skates, kur esmu kādu labu vārdu dzirdējis, un tagad 10 dienas kalnos. Nu, un Čehija vasarā. Mazliet par maz gandrīz 2 gadiem. Jo trūkst jau tādu mazu, sīku, ikdienas. Es jau nemaz nepretendēju uz Lielajām Pozitīvajām.