Tā arī sēžu ar savu temperatūru 37 un 2. Tjip - par mazu, lai sēdētu mājās. Bet par lielu, lai normāli justos.

Un tā kā neesmu saaukstējies, tad nakādas labās domas par temperatūras esamību man nav.

Man vēl aizvien šķiet, ka man iekšā sēž kaut kāda lielā kaite, kas mani ēd no iekšpuses un, ja tā netiks atrasta, tad vienu dienu es pamodīšos jau pavisam apēsts.

Es jau tagad esmu pusēsts. Bet tamdēļ, ka man spēka nav, man jau neviens nekādas atlaides nedod. Un, ja es aizeju no darba, lai sēdētu mājās un atpūstos, jo pārgurums no vienkāršas aizvilkšanās uz darbu, pat jau tur nekas tāds darāms nav, tad mājās sēžot savukārt nebūs naudas, lai ārstētos.
Pilnīgi nomirt varētu, lai beidzot atpūstos.

Un sportam kā glābējam es neticu, jo, ja agrāk pēc pastaigas jutos patīkami piekusis, tad tagad aizelsies, nosvīdis un beigts.
Var jau arī ar kādu hepatītu slimu cilvēku sportot pasūtīt, bet diezin vai tas viņam nāktu par labu.