Paļaušanās uz to, ka ar otru var sarunāt kaut ko un tiks izdarīts kā runāts (nu, tas par visādiem ikdienas sīkumiem), paļaušanās uz to, ka palīdzēs ķezās, ja varēs, un galu galā neaizdzersies tieši tad, kad otrs slims, tas jau pats par sevi, un grūti, ja tā nesanāk.
Bet paļauties tādā mērā, ka tā otra esamība/neesamība ir viens no faktoriem sadūšoties mainīt savā dzīvē kaut ko vai nesadūšoties, tas jau laikam ir par daudz.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: