Bez jokiem. Naktī sapņoju, ka labās rokas rādītājpirkstā iedzēla lapsene, kas protams nebija parasta lapsene. Tas bija tāds naktsmurgs, kurā nekas nebija parasts - pa pagalmu pastaigājās milzīgs putnuzirneklis krietnas kravas auto apmērā, bet nevienu izņemot mani tas nepārsteidza; izmetu kaķi pa logu, bet tas pa sienu uzrāpās atpakaļ līdz devītajam stāvam; kaimiņos kāds klaigāja, ka gaļā nav patiesības. Vēlāk no lapsenes koduma vietas sāka līst arā balti tārpi, zem visas manas ādas lodāja kāpuri.. Bet es zinu, kāpēc to sapņoju: guļot biju izlikusi plaukstu pāri gultas malai, bet starp gultu un sienu ir bubuļzona. Murgi garantēti.

Joprojām sapņoju.
Par muļķīgām lietām, muļķīgā kārtā daži cenšas uzturēt ticību un es tikpat muļķīgā kārtā ļaujos. 3 M. mmm (intonācija kāpjoša un beigās nedaudz vibrējoša).

Pēdējā laikā daudz dzerstiņu sanāk, arī šovakar. Daļa feinu, daļa 'nu tā', bet ir par daudz.
Un vēl man vajag mazliet laika, lai izzīstu no pirksta mājasdarbu lit. Vispār es nezinu, kur ir tā saucamā "studentu dzīves" jautrā puse. Tulkošana, grāmatas & stuff, bet es jau arī šajā sakarā neko nedaru (prātīgu).

Pilsētas putniem kaut kas sajucis. Dzirdu šos čivinām naktī, vienalga pulkst. vienos, divos, četros.
Arī tagad.

Citu notikumu sakarā un arī pēc sesijas.

Cik bieži ir tā, ka citus mierinot un uzmundrinot sakām: neuztraucies, par to uzrtaukties nav vērts. Un varbūt no malas šķiet vai vēlāk vērtējoši atskatoties - tie tiešām ir bijuši nieki par kuriem raizēties nevajadzētu. Un cik pašai tā nav bijis, gan sacīts, gan dzirdēts, gan saprasts. Tad klusiņām pārdomāju, par ko tad ir vērts satraukties un kā atmetot nepārvērsties par dārzeni.

Un es pat parunāt nevarēju, smaganas asiņoja tā, ka visu laiku jāspļaudās vai jārij nost, bet asinis ir un plūst pāri lūpām un talāk gar zodu, tik daudz, ka mute pilna un runāt nav jēgas.

Kā izlasīju Viktora Klemperera "LTI. Trešā reiha valoda. Filologa piezīmes.":
"Cilvēka izteikumi var būt melīgi - valodas stilā viņa būtība atklājas neaizplīvurota."
Droši vien var piekrist, bet domāju mazliet par kaut ko citu. Par formas un satura saistību rakstītajā tekstā, vai. Vai manā galvā. Jo dažkārt sevi pieķeru vairāk tā kā uz to formas pusi. Tas bija sen, sen, kad mulķojos mēģinot uzrakstīt dialogu, kurš sastāvētu tikai no jautājumiem, vai dzejolīšus, kuros visi vārdi sāktos ar vienu alfabēta burtu. Cilvēkus, kas spriež tikai pēc ārējā veidola, saucam par truliem, tomēr manā gadījumā nav šī 'tikai'. Bet arī jebkurš trulums ir iespēja attīstīties.

Labprāt uztaisītu savām zivīm psihodēlisko akvāriju. Ar mirdzošām stikla bumbiņām grunts vietā, zili zaļi violēti dzelteniem ūdensaugiem un sarkanu spuldzīti. Tikai bīstos, ka šādas pārmaiņas nenāks tām par labu.