Kad mēs bijām Fillahā, tāda jauka pilsētelē pie Itālijas un Slov... (man jūk, man ģeogrāfijā... mmm) robežas, bij norunāc, ka pēdējā ciemošanās dienā, Francis mūs vedīs uz Venēciju. Tak nedaudz aizdzērāmies vīnu, nedaudz aizpīpējām dažādas vielas pie kalnu upes un aizmirsām apstīties, kurā dienā īsti jālido mājās. Un tieši tās dienas vakarā, kad sēdējām ap apaļo galdu un štukojām, kā tieši mēs rīt brauksim uz Venēciju, atklājās, ka mums tanī pašā vakarā ir jāļido prom. Ta nu pa galvu, pa kaklu triecāmies un es vilcienā šņukstēju, ka tā arī nekad neieraudzīšu, kur tas Svešinieku mierinājums Venēcijā. Tā arī neieraudzīju, šņuk-šņuk!:)