| parastās pirtniecības |
[25. Jan 2010|10:38] |
šorīt lasu cibu. esmu no tās atpalicis par pāris dienām, turklāt, tā tas turpināsies, jo vakarā došos prom limitrōfijā uz kādām dienām.
mazgājot rīta traukus, lai arī sev varētu pagatavot moku, pamanīju uz virtuves sienas saules kvadrātus - tieši tādus, kādus reiz 2002. gadā aprakstīju vienā teksta gabalā, ko toreiz arī iesūtīju kādā caurumā, kur ļaudis mēdza rakstiski izpausties. virsraksts bija "nesenais sūdskautkāds", un tieši tāds pats arī bija pirmais komentārs, bez "nesenais".
tā arī kafiju neiededzu, bet apsēdos pie datora pameklēt vecajā mapē to rakstījumu. uzgāju vēl visko. piemēram, vienu nenosūtītu mīlas vēstuli, kas rakstīta dusmās, peršas no laikiem, kad dzīvoju ar skatu uz trim virzieniem utt.
blakus mūsu mājai ir zemākas koka mājas ar krāsns apkuri, kuru skursteņi sniedzas mūsējai līdz pazīstamajam krievu sakāmajam. par laimi viņi kurina normālu malku nevis sūdukautkādu. līdz ar to mums mājās starplaikos ir tāda patīkama pirts smarža. vakar, miegā laižoties, ar aizvērtām acīm mēģināju iztēloties, ka mēs guļam tirēnu ielā (kur aiznākamās mājas pirmajā stāvā bija picērija ar malkas krāsni), tad savos kasija augstumos (tur neko nekūpināja), ka ir karsts un sega nav vajadzīga. beigās gan viss saruka līdz vienkāršai fantāzijai, ka esam laukos, vakars pēc talkas, pirts, un vispār kaifs pārākais. pie tā tad arī laikam aizmigu, neatceros. |
|
|
| pastāstīšu jums to baiku, pirmdieņiem. |
[25. Jan 2010|14:19] |
par ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rasbainieks noskatīto māju. (t.i, tā nav īstā māja, bet kaut kur cieši tuvu, tāda pati 3stāvīga summer residence, kā minēts sludinājuma linkā). citreiz, gar to stūri staigājot, neko neatceros, bet šodien pēc bildes apskatīšanas atcerējos. pat nezinu kādēļ.
lūk, bija kaut kāds vēls un tumšs ziemas darbadienas vakars, kad ar pāris meitenēm jautrā prātā pārvietojāmies pa visvalža ielu centra virzienā. bet uz birz.upīša stūra stāv babulis un vaimanā.lv vienās vilnas zeķēs uz sasalušiem lediem. esot tas tur ķēms no cietuma pārnācis, savilcis mājās ļoļikus, dzerot un viņu no mājas izdzinis. pēc dabas neesmu nekāda tur lauvassirds, bet jocīgā kārtā attapu sevi jau dodoties mājā iekšā ieviest taisnību. no pagalma puses durvis, kaķu čuru kāpņutelpa, durvis uz dzīvokli vaļā, tumšs piekrāmēts gaitenis un pa labi gaišas durvis - uz virtuvi. ieeju virtuvē, bet tur pie galda trīs brangi zeki vecumā 30-40 skūtām galvām, vaifbīteros. pēc acu kontakta nodibināšanas tas, kurš acīmredzot viesību saimnieks, pieceļas, sper divus soļus manā virzienā un tankš!- kā ienācis, tā esmu izlidojis atpakaļ gaitenī. pēc tam vēlreiz acu kontakts, un, pamājis vecajam ar roku, dodos pa gaiteni atpakaļ pagalmā. pateicu babulim, ka diemžēl palīdzēt nevaru un lai zvana labāk policistiem, tas ir viņu darbs.
par elegantāko noraušanās reizi es to esmu pagodinājis tādēļ, ka viss norisinājās bez viena runāta vārda, bez kādas melodrāmas, vienkārši un tehniski. (t.i., ja savrupinām tās konversācijas ar babuli ārpus mājas un tos aplamos modeļus, kas uznira manā rīcības programmā banālu sentimentu uzplūdā. to uzskatīsim par atsevišķu sarīkojumu) nekādu asiņu arī nebija, tik vien ka žokļa kustības turpmākās dienas bija diezgan sāpīgas. tāds pārliecinoši moralizējošs hepenings, kas īstenots rūpīgi atlasot tikai pašus nepieciešamākos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. |
|
|