| jaungada brīnumi (reāli!) |
[2. Jan 2010|13:40] |
varētu visu sākt, nominālajam šīgada zvēram adresējot kalendāra atzīmei piedienošu citātu "как безтактно с твоей стороны напоминать мне о моем возрасте". t.i., varbūt decimālā apaļo jubilāciju svinēšanas maniere tāds māžs vien ir, un patiesībā viss notiek dučos, arī vella dučos utml. (piem., 3 reiz pa 13 ir trejdeviņi, vai ne, t.i., tik daudz, ka pēc tam nemaz nav vērts tālāk uzskaitīt, bet pēc tam nāk 40, ko nemaz nedrīkst skaļi cīparā pieminēt un apaļi svinēt, jo visādas tur māņticības). un tieši šogad, atšķirībā no daudziem citiem pēdējiem gadiem, kad viss stingri turējies racionālas piedienības ietvarā, šoreiz pati gada sagaidīšana kaisa zīmes vienu pēc otras, un nekas nenotiek tā kā paredzēts.
sākumā tiek nopirkts tipo bruts piemājas ražotnes firmas veikalā, jo ko nu mums daudz vajag, patiesi. pēc tam uzvilktas sēņu cepures attiecīgai ruča sagaidīšanai sēdus stāvoklī un tādām nedaudz stulbām grimasēm no mājas izvadīts bērns, kurš izskatās tā paviegli saģērbies. atkāpjoties vēl agrākā vēsturē, iepriekš dažādu, retrospektīvā kā nenozīmīgu vērtējamu ligu dēļ tiek atcelta ģimeniskā svinību versija velnspilī, bet līdz vakaram sliktās pašsajūtas izzūd pašas bez kāda medikamenta. to vietā rodas nedaudz nejēdzīga atskārsme par plāna trūkumu.
savukārt plāns tobrīd pats savā nodabā šķeterē, vērpj un auž savas vadmalas. pāris stundas līdz valsts valžu uzrunām tīklā iekrīt piedāvājums jaungadu sagaidīt mežā. pusstundas laikā mēs sataisāmies un esam pie izejas punkta. tālāk nonākam sabiedrībā, kuru veido tēli, par kuru eksistenci atmiņā figurē dažādos netveramos medijos sagrābstītas zināšanas kā par tādiem rūķiem un fejām, kas katrs savā i(vai pār)racionālajā specializācijā radījuši plaši izdaudzinātus fōkusus-pōkusus. šī izbraukuma celebratīvā sesija vislabāk raksturojama ar skatu, kāds svinību vietā pavērtos kādam vientuļam meža ceļa gājējam kādā no nākamajām dienām - krustcelēs meža vidū izdeguša ugunskura pēda, tam apkārt izmīdīts sniegs, vietām saliets ar kaut ko sarkanu. kādā tuvējā eglītē sidraba diegos uzdīguši āboli.
nākamajā rītā es izšņaucu asinis, bet pirms tam sapnī redzu kā pie kalnciema ielas iekāpju 41. autobusā, kuru stūrē mana pēdējā priekšniece. viņa man stāsta, cik viss sūdīgi, cik sūdīgi, bet es tā pie sevis pārliekot, tā nemaz nesliecos piekrist.
un tad izrādās, ka 2010.gads tā pirmā janvāra sešpadsmitās stundas trīsdesmit devītajā (!) minūtē tiek mūzikāli uzsākts ar dzeltenajiem pastniekiem - gan manā mājā, gan pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rasbainieksa. neticat - pārbaudiet! te būs kinskis, te rasbainieks. klausoties šīs skaņas vēl todien nodomāju, ka no visām tām štellēm, par kurām man nav tā kā nedaudz kauns, ka tās man patikušas tajā desmit-divpadsmit gadu vecumā, dzeltenie pastnieki ir teju vienīgie. pārējais uzvelk tādu kā smīnu. bet DzP es tolaik klausījos gandrīz reliģisku pielūgsmi un aizturētu dvašu tajās retajās reizēs, kad tie tika pārraidīti pa radio. mājās mums bija tikai plašu atskaņotājs un visādas nejēdzīgas plates, kuru pazušanu šobrīd nenožēloju ne nieka. vēl dzeltenie pastnieki skanēja abās no vienīgajām poligrāfiķu diskotēkām, kurās (par spīti tam, ka mūs tur uzlūkoja kā tādus nepiedienīgus kukaiņus, sak, kas tie par sīkajiem) vēl līdz šim brīdim jūtos lepni pabijis, nu, kā tāds salīdzinoši reta kolekcijas eksemplāra īpašnieks. droši vien tādēļ, ka pēc tam pamatā esmu burzījies ar salīdzinoši jaunākiem ļaudīm, kuriem šis fakts ir bijis pazīstams tikai nostāstos. pēc tam gan es izaugu, gan poligrāfiķi paputēja. bet toreiz, poligrāfiķos, man mugurā pavisam noteikti nebija velveta banānenes. man visdrīzāk bija kaut kādas melnas bikses, balts krekls un pāri brūns džemperis ar V veida izgriezumu.
pēdējā rindkopa - nupat palūkojos pa logu. pa pār pa pagalmu slīpi iemīto taciņu viena pēc otras ar savu pāris duču soļu distanci ar iepirkuma maisiņiem rokās lēnā garā gāja 3 sieviņas. pirmajai galvā bija sarkana berete, otrajai dzeltena, bet pēdējai zaļa. |
|
|