| |
[20. Maijs 2008|16:24] |
Pagrābu kaktā stāvošo lietussargu, to, kurš pēc manā rīcībā esošās informācijas diametrā pārspēj visus pārējos, jo man patīk pamatīgas lietas, pat atstāju savējo, kurš mazāks, un devos izgājienā pēc kā uzēdama. Pirms iziešanas uz ielas kopā ar vienu vecu vīru pavērojām, kā līst. Precīzāk, kā gāž. Pateicu viņam, ka tieši tas man romā patīk – ja kaut kas notiek, tas notiek patiešām sirsnīgi. Vīrs atbildēja, ka šoreiz tieši ir tas gadījums, un lietus pēkšņi, gandrīz ar plaukšķi mitējās.
Simeto ielas griezto picu kioskā padrūzmējos ar labos uzvalkos tērptiem kundziņiem no tuvējiem kantoriem, paņēmu 3 supļus uz deguna „a portar via” un devos atceļā. Tad sāka līt. Supļi nebija diez ko fundamentāli sapakoti un grozot iepakojumu draudēja izripot uz ielas. Pamucis zem viena balkona, noliku iepakojumu uz palodzes un ķēros pie lietussarga izplešanas. Tā audums turējās šķiet tikai pie kādiem 4 spraišļiem, no kuriem gandrīz visi bija orientēti uz vienu pusi, un audums visai nepiesaistīti plandījās. Spraišļi savukārt pa daļai nokarājās gar kātu. Te nu bija pamatīgais lietussargs.
gottseidank lietus bija akurāt tāds, kāds man, saskaņā ar pirms mirkļa izteiktajiem apgalvojumiem, nepatīk – tāds vārgulīgs pilinātājs. Citādāk manu pusdienu ceļš uz Pilsētas kloāku būtu daudz nepastarpinātāks.
Labāk izvēlēties pārbaudītas vērtības, nevis grābt nez ko. Tāpat arī dažiem apgalvojumiem labāk nematerializēties.
Ekskursa labad ir vērts pieminēt, ka romiešiem tā lietussargu kultūra vispār ir vāji attīstīta, līdz ar to es ar savu pāris zaros iestiprināto puspalagu nemaz tik netipiski neizskatījos. Savukārt supļi ir tādi rīsu pīrādziņi/fritējumi – no ārpuses pabieza rīsu kārta, salipināta ar tomātu mērci un laikam jau olu, bet sirdī – mozarellas gabaliņš. Tādus ēd kā uzkodas pirms picām (citi tēmas klasiķi ir askoli olīvas, kartupeļu kroketes, kā arī arancini. Pēdējie vairāk pie sicīliešiem sastopami). Vairāk par vienu labāk neņemt, citādāk picasgriba izbeidzas ca. pie puses. |
|
|
| smōltōks par wezeru |
[20. Maijs 2008|16:45] |
te iet kā daždien tēvzemē pa maija vidu. gaiss smaržo, gana silts (t.i. latviski zem 20) un pavasara lietavas dzirdina brangi sazēlušos laukus. atcerēdamies pagājušā gada dizāsteru, kad jau jūnija sākumā visi žēlojās par sliktām prognozēm ražu sakarā, jo upes jau bija izžuvušas un nepietiekamās mitruma rezerves dēļ augsne saplaisājusi, jūtos gluži kā boņuks, kurš visu, pat savu pašcieņu un žyku upurēdams visiem novēl lai jis ir lobs veirs, nadzjar i nasyt sovu sīvu, lai vysim byutu gona naudys i maizeitys.
Stādi, kārtīgi atvilkušies un salapojuši būs labi sagatavojušies svelošajiem vasaras mēnešiem, kas noteikti ievilksies līdz pašam novembrim, dos vēl neredzētas ražas. Slēpošana gan jau atkal nekāda nesanāks, t.i. ziema tā arī neieradīsies, taču pēc kādiem 7 gadiem kaut kur Rīgā pavēršos savā dainuskapī, izvilkšu vienu tolku bolsu kādām vakariņām un tad kā sēne varēšu uomulīgi uzsākt blablabla par ...jā... astotais gads, atceros ... lija vienā līšanā ... kas par netipisku pavasari... |
|
|
| |
[20. Maijs 2008|19:05] |
Nupat man pieleca, kā rodas neizteiksmīgi ļaudis. Kādu mirkli funktierēju par to, kā atsvaidzināt savu tērpšanās stilu, lai es pats ar savu izskatu būtu apmierināts. Sapratu galu galā tik to, ka man trūkst ideju. Ne es zinu, kādām jāizskatās manām nākamajām brillēm, nedz arī to, kā pietrūkst skapī.
Tad sanāk doties līdz kvkznam un wu uz veikaliem, un it kā būtu laika pastīties kaut ko arī sev pašam, bet tad tas vakuums vīzijā visu reducē uz praktisko nepieciešamību – aha vecās džīnas staklē izdilušas, un es nopērku klasiskākās levis, kurām vēl tāls ceļš šļūcams līdz gaumīgam balinājumam, kas pats uzrīvēsies uz pakaļas un stilbiem, vai vēl kādām vietām, kuras mēdzu pastiprināti rīvēt (tas tāds bērnības dienu jociņš). Tādus pašu levis pēc tam redzi mugurā vecam vīram, kas atnācis profilakses pēc paniekoties ap apkures katlu vai namruņa līniju. Tad bažīgi aplūko savas rokas, vai tās gadījumā nesedz tāda paša rūtaina krekla piedurknes un uzmanīgi ieklausies, vai jūs abi negvelžat vienādu „malkovič, malkovič..”
Tie cilvēki, kurus es simtiem un tūkstošiem nepamanu staigājam pa ielām (lai uz to fona izceltos daži izcilnieki) ir tādi paši kā es, ar citu tematiku galvā un nespēju sevi gana interesanti vizualizēt. Mana anima ar to nav mierā un kaut ko cenšas zvaigāt, tak animus to ir gana truli pienaglojis. (cerams, ka ne)bez variantiem.
un par spīti visam es vēl kaut kā loloju sapni sevi kaut nedaudz redizainēt, citādāk – praščai molodosķ*.
* - ekskursa labad seko atmiņas par to, ka Rīgas 80-gadu paravalodā tā apzīmēja melnus filča ziemas puszābaciņus ar rāvējslēdzēju sānā, vai vēl klasiskāk - pašā priekšā tieši pa centru, no purngala līdz pusstulma augšai. Tādus parasti varēja redzēt podjezda nīstamāko ordeņoto pensionāru (f) kājās, bet gadījās pa retam ko līdzīgu apautu pamanīt arī skolā kādiem laikabiedriem. Parasti ne ilgāk kā uz vienu dienu. Skolas draudzīgā un rosinošā vide šādus vājuma brīžus izskauda saknē. |
|
|