| |
[20. Maijs 2008|19:05] |
Nupat man pieleca, kā rodas neizteiksmīgi ļaudis. Kādu mirkli funktierēju par to, kā atsvaidzināt savu tērpšanās stilu, lai es pats ar savu izskatu būtu apmierināts. Sapratu galu galā tik to, ka man trūkst ideju. Ne es zinu, kādām jāizskatās manām nākamajām brillēm, nedz arī to, kā pietrūkst skapī.
Tad sanāk doties līdz kvkznam un wu uz veikaliem, un it kā būtu laika pastīties kaut ko arī sev pašam, bet tad tas vakuums vīzijā visu reducē uz praktisko nepieciešamību – aha vecās džīnas staklē izdilušas, un es nopērku klasiskākās levis, kurām vēl tāls ceļš šļūcams līdz gaumīgam balinājumam, kas pats uzrīvēsies uz pakaļas un stilbiem, vai vēl kādām vietām, kuras mēdzu pastiprināti rīvēt (tas tāds bērnības dienu jociņš). Tādus pašu levis pēc tam redzi mugurā vecam vīram, kas atnācis profilakses pēc paniekoties ap apkures katlu vai namruņa līniju. Tad bažīgi aplūko savas rokas, vai tās gadījumā nesedz tāda paša rūtaina krekla piedurknes un uzmanīgi ieklausies, vai jūs abi negvelžat vienādu „malkovič, malkovič..”
Tie cilvēki, kurus es simtiem un tūkstošiem nepamanu staigājam pa ielām (lai uz to fona izceltos daži izcilnieki) ir tādi paši kā es, ar citu tematiku galvā un nespēju sevi gana interesanti vizualizēt. Mana anima ar to nav mierā un kaut ko cenšas zvaigāt, tak animus to ir gana truli pienaglojis. (cerams, ka ne)bez variantiem.
un par spīti visam es vēl kaut kā loloju sapni sevi kaut nedaudz redizainēt, citādāk – praščai molodosķ*.
* - ekskursa labad seko atmiņas par to, ka Rīgas 80-gadu paravalodā tā apzīmēja melnus filča ziemas puszābaciņus ar rāvējslēdzēju sānā, vai vēl klasiskāk - pašā priekšā tieši pa centru, no purngala līdz pusstulma augšai. Tādus parasti varēja redzēt podjezda nīstamāko ordeņoto pensionāru (f) kājās, bet gadījās pa retam ko līdzīgu apautu pamanīt arī skolā kādiem laikabiedriem. Parasti ne ilgāk kā uz vienu dienu. Skolas draudzīgā un rosinošā vide šādus vājuma brīžus izskauda saknē. |
|
|
