| |
[20. Maijs 2008|16:24] |
Pagrābu kaktā stāvošo lietussargu, to, kurš pēc manā rīcībā esošās informācijas diametrā pārspēj visus pārējos, jo man patīk pamatīgas lietas, pat atstāju savējo, kurš mazāks, un devos izgājienā pēc kā uzēdama. Pirms iziešanas uz ielas kopā ar vienu vecu vīru pavērojām, kā līst. Precīzāk, kā gāž. Pateicu viņam, ka tieši tas man romā patīk – ja kaut kas notiek, tas notiek patiešām sirsnīgi. Vīrs atbildēja, ka šoreiz tieši ir tas gadījums, un lietus pēkšņi, gandrīz ar plaukšķi mitējās.
Simeto ielas griezto picu kioskā padrūzmējos ar labos uzvalkos tērptiem kundziņiem no tuvējiem kantoriem, paņēmu 3 supļus uz deguna „a portar via” un devos atceļā. Tad sāka līt. Supļi nebija diez ko fundamentāli sapakoti un grozot iepakojumu draudēja izripot uz ielas. Pamucis zem viena balkona, noliku iepakojumu uz palodzes un ķēros pie lietussarga izplešanas. Tā audums turējās šķiet tikai pie kādiem 4 spraišļiem, no kuriem gandrīz visi bija orientēti uz vienu pusi, un audums visai nepiesaistīti plandījās. Spraišļi savukārt pa daļai nokarājās gar kātu. Te nu bija pamatīgais lietussargs.
gottseidank lietus bija akurāt tāds, kāds man, saskaņā ar pirms mirkļa izteiktajiem apgalvojumiem, nepatīk – tāds vārgulīgs pilinātājs. Citādāk manu pusdienu ceļš uz Pilsētas kloāku būtu daudz nepastarpinātāks.
Labāk izvēlēties pārbaudītas vērtības, nevis grābt nez ko. Tāpat arī dažiem apgalvojumiem labāk nematerializēties.
Ekskursa labad ir vērts pieminēt, ka romiešiem tā lietussargu kultūra vispār ir vāji attīstīta, līdz ar to es ar savu pāris zaros iestiprināto puspalagu nemaz tik netipiski neizskatījos. Savukārt supļi ir tādi rīsu pīrādziņi/fritējumi – no ārpuses pabieza rīsu kārta, salipināta ar tomātu mērci un laikam jau olu, bet sirdī – mozarellas gabaliņš. Tādus ēd kā uzkodas pirms picām (citi tēmas klasiķi ir askoli olīvas, kartupeļu kroketes, kā arī arancini. Pēdējie vairāk pie sicīliešiem sastopami). Vairāk par vienu labāk neņemt, citādāk picasgriba izbeidzas ca. pie puses. |
|
|
