Ritīgu nostaļģiju uzdzina.Biju jau galīgi aizmirsusi par tādām noziedzīgām savas dzīves šķautnēm. Bērnībā gadījās dzīvot mājā, kurā atradās viena tāda keksu cepuve. Teikšu godīgi, tā smarža vilināja trakoti un, lai gan no konditorēm draudēja reāls belziens pa mūsu mazajiem, trauslajiem augumiņiem, mēs tomēr izmantojot metodes, kuras vairāk balstījās uz zibenīgu rīcību un ātrām kājām, spērām to keksus tiklīdz durvis tika atstātas vaļā. Man pat liekas, ka viņas dusmojās par to, ka izmētājām keksu trauciņus vairāk, kā par kūkām. Bija arī dienas, kad mēs pa vienkāršo diedelējām tos pie durvīm, nevainīgi plikšķinot savas skaistās actiņas.