| skuja, kekss un var'a'vīksne |
30. Dec 2008|14:29 |
pa vecrīgu kādreiz reālie džeki pārvietojās nevis ejot pa ielām, bet gan šļūcot pa kāpņutelpām un iekšpagalmiem. mūsdienās tas gan laikam vairs nav iespējams, līdzīgi kā kozlodojeva dziesmā "..o nyņe o nyņe poprjataļis suki..". lūk, vienā no no tādiem pagalmiem cepa bulciņas. tur bija oficiāls obščepita iestādījums - smaržoja visa apkārtne un citreiz bulciņu kastes stāvēja vaļējas pagalmā. vai nu gaidīja kantaino maizes mašīnu, kas tās izvadāja, kur pienākas, vai arī bija izliktas atdzist. viņas tur stāvēja tik klaji nepieskatītas, ka es ne reizi nevienu no tām nenospēru, jo biju pārliecināts, ka šajā neiedomājamajā bulciņpieejamībā noteikti slēpjas kāds zibenīgi nogalinošs āķis. bet bulciņas savā mūžā esmu spēris daudz un bez žēlastības. es vispār bērnībā biju diezgan zaglīgs radījums.
cita lieta, ka ilgi man neizdevās noskaidrot uz kādiem mazumtirdzniecības punktiem tās tika izvadātas, jo centra unītī bulciņas bija citādākas, tā arī visādos apkārtnes kafūžos. bija tādas magoņmaizītes ar šokolādes glazūru, biezpienmaizītes, rozīņu bulciņas un keksi pa 14 vai 16 kapeikām. keksi kotējās visaugstāk, sevišķi tik svaigi un mīksti, kā tikko no ceptuves.
vidusskolas pirmajā klasē pie mums sāka mācīties viens čalis no tipo krutākas skolas, no kurienes viņu izlaida un atpakaļ ne sevišķi aicināja. viņš dzīvoja akurāt virs tā pagalma un satrieca manas rozā brilles paziņodams, ka tā gadiem esot bijusi bezmaksas barotuve visai apkaimei, un ka tās pagalmā izliktās bulciņas cepēju galā nevienu tur diži nav uztraukušas, un neviens no kārumieniekiem pa tauri tā arī ne reizi norāvies neesot.
tajā pašā pirmajā vidusskolas gadā garajos starpbrīžos sākām piestaigāt arī uz varavīksnes kafūzi. tur tās bulciņas arī arī atradās. vēl tur bija ļoti gardas olas ne mazāk gardā majonēzē. kafijai arī nebija ne vainas, un nekāds agrīnais haizivjkapitālisms caur pirts biezajiem mūriem nebija manāms vēl ilgi.
reiz, šķiet, nobastojām kādu no stundām un varavīksnē pārmaiņas pēc ieradāmies mums pašiem neierastā laikā. nevilšus notrāpījām kādu minūti pirms skolotāja skujas, kurš, kā todien izrādījās bija šīs kafejnīcas pastāvīgais klients. viņš bija mūzikas skolotājs un skolas koru diriģents, trausla, pagalam nenovērtēta dvēsele. uz deguna viņam auga spalvas (t.i. nu un kas, vai ne? bet skolas laikā tas bija nozīmīgs personību raksturojošs lielums). dziesmu svētkos, kamēr visi tur sazin bija virsdiriģenti, viņš ar dalībnieka nozīmīti pie atloka vazājās pa skatītāju zonām bezgala melanholiskā skatā. varbūt viņš kaut ko tur pa kluso arī komponēja. klavieres viņš katrā ziņā spēlēja krietni vājāk par jebkuru klases sprukstiņu, kas paralēli mācījās arī mūzikas skolā. te vēl var pieminēt, ka viņa vadītais zēnu koris ir vienīgais koris, kādā es savā mūžā vispār esmu dziedājis.
mūs un skuju bufetniece nekādi kopīgi nesaistīja un sāka viņu izklaušināt pasūtījumu sakarā, sak, to pašu ko parasti? - jā to pašu - keksiņu? - keksiņu. oliņas? - oliņas. kafiju? - kafiju. un konjaciņu - simtiņu vai piecdesmit? skuja pavērās mūsu virzienā, mēs plati un tīneidžeriski smaidījām un bijām pašas uzmanības. nē, konjaciņu nevajag, sakautrējās skuja, paņēma savus traukus un jūtami sarūgtināts apsēdās pie galdiņa un sāka apcerīgi gremot, raudzīdamies uz pelēko ēku, kas rēgojās pa logu.
bet mums bija jautri, mēs to arī neslēpām, skuja mums neko vairs nemācīja. |
|